Gulbenietes Elīnas Bērziņas parastais brīnums: katra diena skolā kopā ar vienaudžiem.
Gulbenietes Elīnas Bērziņas parastais brīnums: katra diena skolā kopā ar vienaudžiem
Elīna Bērziņa ir parasts bērns, nu jau jauniete. Viņai ir tikai viena problēma – kustību traucējumi. Un tikai tāpēc viņai ir vajadzīga palīdzība. Tas izklausās neiederīgi, jo nav smaidīgāka, možāka, zinātkārāka cilvēka par Elīnu. Problēma tur, ka meitenei ir par maz ar četrām sienām, grāmatām.
Viņa ir lasījusi Fjodora Dostojevska “Noziegumu un sodu” un Nikolaja Gogoļa “Mirušās dvēseles”. Taču Elīna vēlas arī būt starp vienaudžiem, dzīvot parastu jaunas meitenes dzīvi. Ar Elīnu un Initu – “Dzirksteles” saruna par sadzīvi, par to, kā pretoties tai un kā saglabāt sievišķību, ticību sapņiem, lai ietu pretim lolotam mērķim par spīti grūtībām.
Sākas parasta darbdiena…
… Elīnas un Initas modinātājpulkstenis nozvana pulksten 7.00. Mamma palīdz meitenei, kas sver labi ja 40 kilogramus, gultā tikt sēdus, saģērbties, tikt līdz vannas istabai un parūpēties par higiēnu. Tad ģimene brokasto. Elīna veic meikapu. “Pirmais, ko cilvēkā pamana citi, kāds ir viņa ārējais izskats. Vai citi gribētu man palīdzēt, ja es būtu vienaldzīga pret sevi, savu ārieni?” bilst Elīna. Kad meitene ir saposusies skolai, mamma palīdz viņai apsēsties ratiņkrēslā. Paiet aptuveni 10 minūtes, kamēr meitene tur iekārtojas tā, lai justos ērti, pavadot visu dienu krēslā, līdz tikai pēcpusdienā atgriezīsies mājās. “Ja es ratos apsēdīšos neērti, tad būs izbojāta diena. Būs grūti ratos nosēdēt astoņas stundas,” saka meitene. Tikai aptuveni pulksten 15.00 vai 16.00 viņa atkal būs mājās un varēs apsēsties mīkstā gultā vai atpūtas krēslā. Viņa vēl mācīsies un tikai aptuveni pulksten 23.00 dosies pie miera, lai nākamajā dienā no jauna iekļautos ierastajā dzīves ritmā.
Šajā kārtējā rītā viņas abas atkal dodas uz skolu. Inita stumj ratus arī lietū, vējā un sniegā. Viņa smej, ka nav trešās rokas lietussargam. Turēt ratus un stumt tikai ar vienu roku ir bīstami. Elīnai ir labvēļa Friča Flūga dāvātie rati jau 10 gadus. Tie ir bērnu rati, kaut viņa tagad ir jau jauniete. Taču meitene dod priekšroku tieši šiem ratiem, jo ar tiem ērtāk var nokļūt visur, kur nepieciešams. Tos ir vieglāk stumt un nest.
“Mums pilsētas domē ir teikuši, ka šad tad varam izmantot pašvaldībai piederošo mikroautobusu, kas piemērots pārvadāt cilvēkus ratiņkrēslos. Ko nozīmē šad tad?” saka Inita. Elīna saka, ka citādi ir Rīgā, kur pašvaldība nodrošinājusi invalīdiem transportu. “Diendienā tur bērnus invalīdus nogādā, kur viņiem nepieciešams. Par to ir jāsamaksā zināma naudiņa,” Elīna saka. Padomdevēji teikuši, ka Initai vajag savu vieglo auto, lai vadātu meitu. Bet ko tas dod? Ir auto! Bet Elīnai nav ērti, ka cilā no ratiem iekšā un ārā daudz reižu.
“Esmu ietrenējusies tā, lai skolā man tualete nebūtu jāapmeklē. Es pat nezinu, kā tur izskatās. Mierīgi varu izturēt tā visu dienu. Tā tas man ir iegājies jau kopš pamatskolas laikiem, kad mācījos Raiskuma internātskolā,” saka Elīna.
Dienā jāpieveic 10 stāvi…
… vismaz tik, ja Elīna vēlas būt skolā diendienā vienā klasē ar citiem bērniem. “Pat nezinu, cik tur ir pakāpienu. Nav bijis laika skaitīt,” saka meitene. Sākumā, kad viņa ratiņkrēslā pieteikusies mācīties Gulbenes 2.vidusskolas 10.klasē, viņai ieteikts dienas vadīt skolas bibliotēkā, lai ar ratiem nekur nebūtu jāstumjas. Elīna atteikusies no tāda varianta, kas būtu mazliet vairāk nekā mājas apmācība. Viņa gribēja būt klasē starp vienaudžiem. Visa meitenes būtība – gars un dvēsele to prasīja. Un mamma to saprata.
Inita stāsta: “Kad atnākam uz skolu un pirmā mācību stunda ir ceturtajā stāvā, bet vestibilā tuvumā nav Elīnas klasesbiedru, tad sākam lūkoties apkārt, kuri te ir tie spēcīgākie puiši, lai lūgtu palīgā viņus. Reizēm intuitīvi redzu, ka puisis nodomā: kā man nepaveicās! Es cenšos izmantot humoru, saku: “Laikam īpaši priecīgs neesi mani redzēt, bet varbūt tomēr palīdzēsi.” Ne reizi nav atteikta palīdzība.”
Kad Elīna nonāk klasē, tālāk mamma viņu uztic meitenes vienaudžiem. Iesākumā tas bijis grūti, licies: ja nu kaut kas notiek? “Meitai teicu: esi gatava, ka kāds varbūt tevi kādreiz aizmirsīs kaut kur. Nē, tā nav bijis. Viņai ir jauki klasesbiedri. Elīna jūtas pieņemta,” saka Inita. Elīna atpazīst savus palīgus, tie esot divu tipu – vilcēji un nesēji.
“Traki, ja reizē pie ratiem ķeras gan vilcējs, gan nesējs. Vilcējs no priekšpuses nevar ratus noturēt. Paldies Dievam, izkritusi no ratiem neesmu, bet ir bijušas situācijas uz robežas. Puiši nes mani un paklūp. Un tad ir tā – vai nu viņi noturēs līdzsvaru, vai arī būs kritiens. Nekad nav bijis tā, ka es tādā brīdī iekliegtos. Es sastingstu un esmu gatava tam, kas notiks,” stāsta Elīna.
Ja 24 stundas blakus mamma…
… tad Elīnai nebūtu privātās dzīves. Viņa kategoriski ir pret tādu risinājumu. “Tad jau mamma visu zinātu par mani, maniem klasesbiedriem, par visu būtu informēta. Es tā negribētu. Tas būtu drausmīgi,” viņa atzīstas.
“Ja uz visu raugies mazliet citādāk, ja izmanto fantāziju, tad nekas tevi vairs nenogalina.”
Elīna pēc vidusskolas pabeigšanas plāno turpināt izglītoties augstskolā. “Gribu mācīties! Es gribu iepazīt pasauli, pierādīt sev un citiem, ka es to varu. Es vēl nezinu, ko tieši mācīšos turpmāk. Iespējas mani ierobežo, un dzīve pati rāda ceļu. Tā, piemēram, es nekad nebiju domājusi, ka mācīšos matemātiku, jo man tā nepatīk. Taču iestājos biznesa klasē Gulbenes 2.vidusskolā. Bija jāmācās. Tāpēc daudz nedomāju. Man nav iespēju izvērsties. Jāizmanto dzīves piedāvātās iespējas. Par augstskolu domājot, es sapņoju par ārzemēm. Latvijā cilvēkam ar īpašām vajadzībām iespēju ir maz,” atzīst meitene.
Inita saka – arī turpmāk vienmēr palīdzēs meitai. “Pieļauju, ka iesākumā, kamēr viņa aprastu ar jaunu situāciju, viņai mammu vajadzēs. Man arī pašai svarīgi saprast, kādos apstākļos, starp kādiem cilvēkiem paliek mana meita, lai es justos droši brīdī,” viņa saka.
Ar romantikas bruņām…
… Inita un Elīna prot ikdienu vērst laimīgu. Daudziem tas liekas dīvaini. Kāpēc jāizdomā pasakas? Elīnai ir atbilde: “Ja es diendienā dzīvotu mājās, es sajuktu prātā. Man vajag cilvēkus. Arī brīvdienas man liekas pārāk ilgas.” Tieši tāpēc Inita Elīnu vienmēr visur ir “vilkusi” līdzi pārnestā un tiešā nozīmē – pie draugiem, uz kafejnīcu, pastaigā, uz teātri.
Joprojām apkārtējie pēta un ar acīm baksta Elīnu ratiņkrēslā. “Esmu pieradusi. Kad biju maza, es iztēlojos, ka esmu slavenība, zvaigzne, tāpēc visi uz mani skatās,” smej viņa pati. Mamma un meita dzīvo optimismā un uzskata, ka tas līdz šim ir pilnībā attaisnojies. “Cilvēki jau visu laiku savā veidā dzīvo grūtībās. Ja uz visu raugies mazliet citādāk, ja izmanto fantāziju, tad nekas tevi vairs nenogalina,” saka Inita.
Elīna stāsta: “Kāds vīrietis man reiz teica: “Tev noteikti ir sāpīgi sēdēt un skatīties, kā citi apkārt skraida. Tev noteikti ir ienākusi prātā doma: maitas viņi, skrien, bet es sēžu!” Klausījos un nodomāju, kā var tā domāt! Savu mūžu nekad neesmu tā iedomājusies.” Neesot jau viņa nekāda paimeitiņa. Elīna saka: “Esmu ieturēta. Esmu mācījusies sevi disciplinēt. Es nekad nepievēršu uzmanību negācijām. Nav vērts. Neko sliktu necenšos paturēt atmiņā.”
Nekad neviens tā īsti neesot pateicis, kas Elīnai ir par vainu, kādēļ viņa nevar staigāt, kāpēc viņai nepalīdz fiziski vingrinājumi, kāpēc neattīstās muskulatūra. Varbūt iemesls ir tur, ka Elīnas tētis Eduards piedalījies Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidācijā. Līdz ar to viņš uzņēmis spēcīgu radiāciju. “Manī nav nekādu pārmetumu ne pret ko un ne pret vienu. Neesmu nemaz par to domājusi,” saka Elīna. Viņas mamma piebilst: “Varbūt viņa vienkārši ir bērns, kas sūtīts mums, lai audzinātu sabiedrību. Ja mēs cits citam palīdzam, mēs tālāk tiekam, notiek virzība uz priekšu. Tas nozīmē, ka viņai vienmēr apkārt būs labi, labsirdīgi cilvēki.” ?
***
Māte un meita
Mamma: Inita Bērziņa, pēc horoskopa – Zivis, 38 gadus veca, pēc izglītības – psiholoģe.
Meita: Elīna Bērziņa, pēc horoskopa – Zivis, 17 gadus veca, ir beigusi Raiskuma internātskolu, tagad mācās Gulbenes 2.vidusskolas 12.klasē.
Abas: mitinās dzīvoklī otrajā stāvā; diendienā Elīna ratiņkrēslā ar Initas palīdzību
uzveic pakāpienus, kas ved no dzīvokļa durvīm uz ārdurvīm, lai tālāk stumšus tiktu līdz skolai un pēcpusdienā tāpat atpakaļ mājās.
