Mums tik ļoti patīk būt laimīgiem un brīviem. Vasara dod šādas iespējas. Atvaļinājumi, ceļojumi, atpūta pie dabas. Silta saule un zilas debesis.
Mums tik ļoti patīk būt laimīgiem un brīviem. Vasara dod šādas iespējas. Atvaļinājumi, ceļojumi, atpūta pie dabas. Silta saule un zilas debesis. Lai arī reizēm lietainas un vēsas, tomēr tās ir vasaras dienas un tām pieder tāda burvība, kurā ikviens no mums vēlas atgriezties vēl un vēl. Iespējams, tādēļ, ka Latvijas vasara ir tik īsa, mums tā ir vērtīga un gaidīta.
Daudzi cilvēki saka: “Ārprāts, jau rudens klāt! Kā man tas nepatīk.” Nomācošais lietus, vakari, kad ātri krēslo. Viss liecina par rudeni – ziedi, sēnes mežā, bērni, kas pošas uz skolu. Tas vien apliecina, ka pagājis kaut kas skaists un mums vien uz īsu mirkli piederošs. Šķiet, atkal sāksies ikdiena. Rudens un ziemas ikdiena. Uz darbu jāiet tumsā, no darba mājās – atkal tumsā. Ir tik grūti un nepatīkami no gaismas ieiet tumsā.
Gribi vai negribi, atnākot rudenim, skumjas kaut uz mirkli, tomēr sirdī iezogas. Bet vēl jau viss priekšā! Vēl būs brīnišķīgi dabas skati, kad zemi klās krāsainas un košas koku lapas, kad rudenīgajā ainavā iespīdēs saule. Kartupeļu talkas. Iespējams, ka rudeni ir vērts iemīlēt kaut vai šo brīžu dēļ. Kaut vai tādēļ, ka tas piedāvā tādas krāsas, kuras pārējie gadalaiki mums ir laupījuši. Reizēm ir vērtīgi paskatīties rudenīgajās debesīs vēlā vakarā. Zvaigžņu tur ir tik daudz, cik cilvēku asaru. Turklāt zvaigžņotā debesjuma pētnieki un visi interesenti augusta nogalē un septembrī ik vakaru var vērot Marsu, jo šonedēļ Zeme atradīsies Marsam vistuvāk pēdējo 60 tūkstošu gadu laikā.
Varbūt, ka, atnākot drēgnajam laikam, der aizdomāties, ka ne saule, ne siltais ezera ūdens nevar tā sasildīt, kā cilvēks, kas ir cieši līdzās. Ja blakus ir cilvēks, ko mīlēt, tad pat lietainākā un vēsākā diena šķitīs saules pielieta. Vakar uz ielas redzēju divus jauniešus. Iespējams, viņi vēl bija skolas vecumā, acīmredzams, tikko iemīlējušies. Tomēr, kaut arī laiks nebija mīlīgs un gaisā bija jūtama lietus migla, viņi abi saķērušies gāja cauri peļķēm. Viņiem bija silti. Viņiem nevajadzēja sauli pie debesīm, tā bija viņu sirdīs.
Mēdz teikt, ka labas domas, izstaigājušas pasauli un aizgājušas līdz cilvēkiem, vienmēr atgriežas atpakaļ. Pie domātāja. Varbūt tādēļ šajā laikā, kad viss ap mums kļūst tumšs, domām jābūt gaišākām. Ar tām nevajag skopoties un tās noteikti nevajag taupīt. Kas zina, labā doma pie tevis var atgriezties tādā brīdī, kad esi vientuļš, nosalis un salijis. Ja tā būs bijusi laba un patiesa, tad tevi noteikti sasildīs. Tad būs vienalga, vai rudens vēji jau norāvuši visas koka lapas, vai uz peļķēm jau ir redzams pirmais ledus.
