Gulbenes kultūras centra direktors Egons Kliesmets mācās Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolas Alūksnes filiālē divus gadus studējot skolvadības maģistratūrā.
Gulbenes kultūras centra direktors Egons Kliesmets mācās Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolas Alūksnes filiālē divus gadus studējot skolvadības maģistratūrā. Viņam ir neliels studiju parāds, bet lielākais uzdevums ir maģistra darba uzrakstīšana līdz decembrim.
“Es neesmu tas sekmīgākais un labākais students. Maģistra darba rakstīšana man vēl priekšā. Tas vien pierāda, ka studēšana nav nemaz tik vienkārša un jāpieliek arī pūliņi. Es mācības izvēlējos nevis izglītības dokumenta dēļ, bet tikai tādēļ, lai mācītos. Kādēļ skolvadību? Es nepretendēju iet strādāt ne par direktoru, ne mācību daļas vadītāju. Esmu kultūras darbinieks un tāds arī vēlos palikt. Studēšana ir iespēja satikt interesantus cilvēkus – Kontaktēšanās ar viņiem man sagādā lielāko prieku,” saka Egons.
Viņš smaidot piebilst, ka viņam vislabāk patīkot mācību priekšmeti, kur nav jāmācās, tikai jādiskutē un jāizsaka idejas. “Mani tracina teorija. Gudrie vārdi, kurus neviens nesaprot. Daudzas lietas var pateikt tik vienkārši, šiem sarežģītajiem svešvārdiem jābūt maģistra darbā. Lai to izdarītu, visi mani darbi būtu jāpastumj malā, jāņem atvaļinājums. Pēc būtības esmu tāds, kas vēlas visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Ja maģistra darbu nespēju uzrakstīt cik vien labi iespējams, nevaru pieķerties klāt,” secina Egons.
1990.gadā Egons beidza Mūzikas akadēmijas bakalaura programmu. Protams, viņš vēlējās turpināt studijas kultūras jomā, bet tas ir iespējams tikai Rīgā un ir dārgi, tādēļ izvēlējās Alūksni. Uz turieni jādodas reizi nedēļā.
Viņš atzīst, ka viena no vajadzīgajām studenta īpašībām esot daiļrunība. Viņš neesot liels runātājs auditorijas priekšā. “Man patīk klausīties gudrākos cilvēkos par mani. Bet, ja es kaut ko nezinu, tad labāk nejautāju, uzticu to darīt kolēģiem. Vienkārši baidos pateikt kaut ko nepareizi. Darbā ir citādāk,” saka Egons.
Viņš, atbildot uz pasniedzēju jautājumiem eksāmenos, pēc iespējas vairāk cenšoties piesaistīt savu profesiju. Gluži kā anekdotē par studentu, kas iemācījies tikai par blusām, bet izvelk biļeti, kur jāskaidro viss par zivīm. Tik ilgi runā riņķī un apkārt, kamēr nonāk pie blusām. “Man palīdz māsa, kas strādā skolā. Ar viņu bieži konsultējos,” piebilst E.Kliesmets.
Šobrīd viņš domā, ka vairāk nestudēs. Labāk apmeklēs dažādus īslaicīgus kursus un seminārus, kas reizēm pat esot vērtīgāki un lietderīgāki. “Godīgi sakot, man reizēm kļūst žēl to gados veco cilvēku, kas visu mūžu strādājuši par pedagogiem un kam valdība par obligātu prasību noteikusi iegūt augstāko pedagoģisko izglītību. Viņam gandrīz jāmācās augstākā matemātika. Tad tā kļūst tikai par formalitāti, jo ir skaidrs, ka viņi lūgs kādam palīdzību. Reizēm man liekas, ka augstskolas ir tāda naudas taisīšana un cilvēki tur mācās tikai, lai iegūtu dokumentu. Man to nevajag. Man vajag zināšanas,” saka Egons.
