Mūsu valstī valda demokrātija, un arī mūsu pilsēta nav izņēmums.
Mūsu valstī valda demokrātija, un arī mūsu pilsēta nav izņēmums. Katrs dara, ko grib un kā grib – īpaši tās iestādes, kas sniedz komunālos pakalpojumus pilsētas iedzīvotājiem.
Privatizēju dzīvokli un domāju, ka būs jāmaksā tikai par mājas apsaimniekošanu un uzturēšanu, bet nekā, vēl piemeta, un man iznāca maksāt 9,1 santīms par kvadrātmetru. Aizeju augustā maksāt “Jumī”, un aizrāvās elpa… nu jau jāmaksā 12 santīmi par kvadrātmetru – tāpat kā tiem, kam dzīvoklis nav privatizēts .
Es domāju, ka bez līguma pārslēgšanas ar mani nevar paaugstināt maksu. Kamēr domāju, ko darīt un kur taisnību meklēt, saņēmu nākamo rēķinu, bet jau pastkastē.
Man dzīvokli piešķīra 1992.gada rudenī. Lai sāktu tajā dzīvot, man vajadzēja visu sagādāt pašai par saviem līdzekļiem, jo bez maksas tika izsniegta grīdas pape, pievienota elektrība ar visiem kontaktiem, kā arī santehnika, kas pienākas daudzdzīvokļu mājā – izlietnes, vanna un tualetes pods.
Toreiz es vēl nebiju pensionāre un biju žirgtāka. Tad varēju ļaut fantāzijai vaļu – kādas tapetes pirkt, kādu krāsu un kur ņemt stiklus, lai iestiklotu atstātos caurumus durvīs, un kur meklēt palīgus, jo esmu sieviete.
Tērēju savus līdzekļus, cik nu varēju atļauties, un enerģiju, lai varētu sākt dzīvot šajā dzīvoklī, jo solīja atmaksāt par darbu un materiāliem, lai tik krājot čekus. Čeki tika sakrāti, taču neviens tos neatmaksāja, jo vienojāmies, nenoformējot attiecīgos papīrus.
Samierinājos, jo dzīvokli biju gaidījusi ilgus gadus, ūdens dzīvoklī ir, tualete arī, vanna, tikai kopējās gāzes nav. Nācās gādāt plīti un balonu, jo cik ilgi gatavosi uz elektriskās plītiņas.
Es uzskatu, ka pašvaldības uzņēmuma “Jumis” rēķins ir “uzpūsts”, jo privatizētā dzīvokļa īpašniekam par visu jāgādā pašam, un kopš piešķiršanas to arī esmu darījusi. Nezinu, kur un kā izlietota tā nauda, kuru maksāju pēc līguma, jo neviens man to nav skaidrojis. Pienāks diena, kad būs jāsāk maksāt īpašuma nodoklis.
Varbūt līdzekļi tiek atvēlēti arī faraonskudrām, ar kurām man jādzīvo otro gadu un ne jau man vienai, bet visiem mājas iedzīvotājiem.
Izejot no dzīvokļa, izskatās, ka dzīvoju Sūnu ciemā. Kāpņu telpu izslauka tie, kam nav slinkums un kam apnīk tā cūcība, kas tur valda, jo lielākā daļa uzskata: ja maksā par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, tad viņiem tas nav jādara, jo viņi īrē dzīvokli, bet ne kāpņu telpu.
Taču pie konteineriem starp Nākotnes ielas 8 un 9 māju atklājas nepatīkams skats, bet blakus atrodas veļas auklas. Veļu arī žāvējam, varētu teikt, antisanitāros apstākļos, jo pie konteineriem un tālāk valda netīrība – sadzīves atkritumi un viss cits, kas daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem kļuvis lieks.
SIA “Alba” šoferi izved atkritumus no konteineriem, bet apkārt tos salasa kāds māju iedzīvotājiem, kuram “ticība” atļauj to veikt, jo sētniece atbild, ka viņai tas nav jādara. Bet kādam tas tomēr būtu jādara, jo maksājam arī par atkritumu izvešanu.
Un nedaudz tālāk ganās govs…
Kad iestājas tumsa, to visu jau neredz, jo, nogriežoties no Blaumaņa ielas, vienīgā gaisma ir bērnudārza teritorijā, bet vēlākam gājējam jāiztiek ar to, kas spīd no daudzdzīvokļu māju logiem.
Ja neticat, atnāciet un apskatiet, jo es pati bieži neticu, ka dzīvoju pilsētā, kas skaitās rajona centrs, bet gan nolaistā lauku sētā, jo dzirdīgas ausis atrast ir gandrīz neiespējami.
Mūsu nostūrī kaimiņš ar kaimiņu noburšķ par nekārtībām, bet viss turpinās dienu no dienas, un no tā nekas nemainās un nemainīsies.
