Ētiskās problēmas, ar kurām saskaramies, var izskaidrot ar jauniešu attieksmi pret vecākiem.
Ētiskās problēmas, ar kurām saskaramies, var izskaidrot ar jauniešu attieksmi pret vecākiem. Tieši ģimenēs cilvēkiem veido raksturu un pasaules uzskatu. Ģimenes uzdevums valstī ir jaunatnes audzināšana, personības rakstura veidošana un nākamās paaudzes apmācība sabiedriskajai pārvaldei.
Ģimene ir sabiedrības pamats. Tā ir sabiedrības “ķieģelītis”. Stāvoklis ģimenē nosaka stāvokli valstī, baznīcā, izglītības sistēmā, biznesā, mākslā un tautas dzīvē.
Mājas pavards – pirmais sabiedrības pakāpiens, kurš ir ne tikai kā pamats, bet nosaka arī to, cik veiksmīgas ir visas pārējās sabiedrības sastāvdaļas.
Dievs ir iedibinājis ģimenes institūtu un dod vecākiem bērnus. Tas ir Viņa plāns šo cilvēku dzīvē un tautu dzīvē kopumā. Tauta, kur ģimene nepilda savu nozīmi sabiedrībā, nevar ilgi pastāvēt. Dievs vēlas, lai vecāki nodrošinātu bērnu fiziskās, ētiskās, garīgās vajadzības. Protams, arī fiziskās simpātijas pamudina to darīt, taču nepieciešams Dieva Vārds, lai saprastu, kā to izdarīt vislabākajā un vispilnīgākajā veidā.
Vecākiem jānodrošina bērni ar visu nepieciešamo (fizisko, garīgi izglītojošo, ētisko, emocionālo un garīgo) līdz brīdim, kamēr viņi pilnīgi apmāca bērnus pašus nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo.
Jebkuru vajadzību ignorēšana vai nespēja (nevēlēšanās) mācīt bērniem nodrošināt vajadzības, kā arī savu nākamo ģimeņu vajadzības, novedīs pie daudzām problēmām nākotnē. Šīs problēmas skars ne tikai bērnu turpmāko dzīvi, bet arī sabiedrību, kurā tie dzīvo. Ja vecāku attieksme pret bērniem ir nenoteikta vai arī, ja bērnus uzlūko kā nastu un viņu audzināšanu uztic citiem, tad vecāku pienākums netiek pildīts.
Neviens nevar aizstāt vecākus – ne “silītes”, ne pirmskolas iestādes, ne skolas, ne citi cilvēki vai organizācijas nevar aizstāt tēti un mammu. Daudzi slaveni cilvēki, kuriem bijusi liela ietekme sabiedrības attīstībā, sākot no Timoteja (2 Tim. 1:5), Augustīna un Džona Vilsona līdz Džordžam Vašingtonam un Ābramam Linkolnam, ir atzinuši ģimeni un mājas pavardu kā avotu visam, par ko viņi kļuvuši un ko sasnieguši dzīvē.
Ģimene nosaka nācijas attīstības virzienu. Tas, kas formē cilvēku, formē arī nāciju. Rakstura un ideju ietekme, kas ieliktas cilvēkos jau ģimenē, parādās pārvaldes sistēmā, skolās, baznīcā, masu informācijas līdzekļos un lietišķajās aprindās.
Ja ir labi vecāki, būs labi pilsoņi. Bībele māca, ka ģimene ir sabiedrības pamatjautājums, kurā notiek nākamo paaudžu apmācība. Tēvam, mātei, vectētiņam un vecmāmiņai – visiem jāņem aktīva darbība jaunatnes audzināšanā.
Patiesībā valstij nav jābūt atbildīgai par jaunatnes izglītību. Jo vairāk valsts uzņemas šo atbildību (parasti tas notiek, kad vecāki atsakās vai izvairās no bērna audzināšanas), jo vairāk tas noved pie labklājības un laimīgas dzīves sabrukuma. Valsts nekad nevar aizstāt labu tēvu un labu māti. Valsts Bībeliskā funkcija ir pilsoņu aizsardzība arī izglītība attiecināma uz šo jomu). Skolām valstī jāturpina ģimenes iesāktais.
Kur eksistē kristīgas ģimenes, tur būs arī kristīgas skolas, protams, ar noteikumu, ja šādu skolu izveidei neliek šķēršļus. Ja šādas brīvības nav, tad tomēr kristīgie principi ģimenēs būs spējīgi veidot cilvēkus ar tādu raksturu un gudrību, kas ļaus iedarboties uz pārvaldes sistēmu, likumiem un īstenot izglītības brīvību ģimenēs un skolās.
“Kristīga tauta”- tas vēl nenozīmē “baznīcas valsts” izveidošanu, kur pārvaldes institūcijas nosaka katram, kā ticēt un ko pielūgt. Kristīga tauta – tā ir tauta, kura balstās uz kristīgiem principiem, tā ir tauta, kuras vidū ir Dievs un Viņa likumus godā. Kristīga tauta – tā ir sabiedrība, kura balstās uz Bībeles principiem visās dzīves jomās, tie ir principi, kuros centrālo vietu ieņem cilvēks.
Bībeliskā izglītība – tā ir domāšana no Dieva Vārda pozīcijām un šo principu pielietošana visās jomās. Tā ir brīvība.
