Par bērniem, ko audzina viens no vecākiem, uzskati dalās.
Par bērniem, ko audzina viens no vecākiem, uzskati dalās. Vieni domā, ka šiem bērniem ir problēmas attiecību veidošanā ar pretējo dzimumu, otri –
ka tie ir patstāvīgāki un uzņēmīgāki. Diemžēl cilvēka dzīvē, kas audzis bez tēva, neviens nespēs labot likteņa nolemtību. Neviens neiedos tēti.
Stāsta Liene (23 gadi, neprecējusies, strādā un studē Rīgā: “Kad biju maza, vienaudži man mēdza jautāt: “Bet kur ir un ko dara tavs tētis?” Es parasti atbildēju, ka viņš ar mums nedzīvo. Neteicu – man nav tēva, jo zināju, ka ir un ka neesmu atrasta kāpostos, tāpēc tā bija visvienkāršākā atbilde. Ja sekoja vēl kādi jautājumi, “gudri un zinoši” atbildēju, bet nekad skaļi neatzinu, ka man tēva nav. Es varu pastāstīt, kā ir dzīvot bez tēva, bet nekad saviem bērniem nevarēšu teikt, ko es kopā ar viņu bērnībā darīju. Jāatzīst, ka esmu gan pārdzīvojusi, gan arī centusies nedomāt par to.
Ja nāktu pretī – nepazītu
Viss, ko par viņu zinu, ir no mammas audžumātes tantes Annas stāstītā. Bērnībā biju kautrīga meitene. Annas tante bija jauka sieviete, ko liktenis nebija žēlojis. Reiz viņa vaļsirdīgi sāka runāt par to, kāpēc liktenis esot tik nežēlīgs pret mani un liekot nepelnīti ciest. Bērns jau neesot vainīgs. No viņas uzzināju, kā tēvu sauc, kur dzīvo, kā iepazinās ar manu māti, padzīvoja kopā un, kad man bija daži mēneši, kā gļēvulis aizbēga. Es neesmu redzējusi pat viņa fotogrāfiju, lai gan aiz ziņkāres to labprāt aplūkotu, lai redzētu, ko vizuāli esmu mantojusi no viņa.
– Ja tēvs man nāktu pretī pa ielu, es viņu nepazītu.
Nebija tēva padoma
Kas man ir atņemts? Tas, ko meitenei var sniegt tēvs – vīrietis. Man nebija arī mātes un tēva attiecību, ko vērot un analizēt. Jau 15 gadu vecumā uzsāku dzimumdzīvi ar astoņus gadus vecāku vīrieti. Viņš mani izvaroja, bet es to neapzinājos. Tobrīd man šķita, ka esmu atradusi kādu, kam būšu vajadzīga. Man nebija tēva mīlestības, padoma, aizsardzības un rūpju.
Bērnībā man bija divus gadus jaunāka draudzene Laima, ko vecāki bija izlutinājuši. Ja viņai kas nebija pa prātam, Laima atcirta: “Pateikšu tētim!”. Es nekad nevarēju sacīt šādus vārdus savai aizstāvībai.
Es nevarēju pavadīt brīvdienas ar mammu un tēti, prasīt kabatasnaudu un lūgt gudru padomu.
Man bija tikai māte, kurai būtu par maz uzcelt zelta pieminekli ar dimantiem par to, ka viņa mani ir uzaudzinājusi. Mums ar māti ir labas attiecības, bet par tēvu nekad neesam runājušas.
Nebūtu ko teikt
Bērnībā iztēlojos, ka 18 gadu vecumā uzmeklēšu tēvu, pieklauvēšu pie durvīm un teikšu: “Tā esmu es – tava Liene!” Mēs apskautos, izraudātos un paliktu kopā. Kā pasakā, vai ne? Bet kāds liktenīgs notikums 16 gadu vecumā manu sapni iznīcināja. Bija atbraucis tēva radinieks, un es nejauši dzirdēju viņa frāzi: “Es ieminējos: “Bet tev taču ir meita!” Uz to Ivars atcirta: “Par viņu es negribu neko zināt!”” Tas mani šokēja. Viņš negribot par mani neko zināt! Kā viņš drīkst ko tādu teikt! Kas tas par bezsirdīgu cilvēku? Pietiek, ka licis man uzaugt bez tēva, lai vēl būtu tik varonīgs.
Teikšu godīgi – es negribētu satikt tēvu. Vienmēr esmu augusi bez viņa un pati tikusi ar visu galā. Jāatzīst, ka pretējā dzimuma partnerus izvēlos piesardzīgi un izvērtēju, kam uzticēties. Man bail kļūdīties un sevi ievainot. Tēvs mani pameta, un to es nespēšu aizmirst. Varbūt piedotu, bet padarīt par nebijušu nevaru. Ja arī mēs satiktos, mums nebūtu, ko otram teikt. Ja liktenis būs lēmis, viņš uzzinās, kāda ir viņa meita, bet būs par vēlu.”
