Lai runātu par 16.martu un leģionāriem, vispirms jāatsauc atmiņā visi nozīmīgie procesi, kas notika Eiropā.
Lai runātu par 16.martu un leģionāriem, vispirms jāatsauc atmiņā visi nozīmīgie procesi, kas notika Eiropā.
Tā ir Molotova – Rībentropa vienošanās, kurā tika izmantoti papildu protokoli par Eiropas sadalīšanu starp diviem svešu zemju iekarotājiem 1939.gadā. Otrs būtisks fakts, kas jāatceras, ir Otrā pasaules kara sākums 1939.gadā, par to liecināja Vācijas un Krievijas iebrukums Polijā. Kas sekoja šim iebrukumam? Sekoja
22 000 poļu virsnieku un inteliģences pārstāvju noslepkavošana, kuru veica PSRS čekisti, un Baltijas valstu okupācija 1940.gadā, tāpēc arī Latvijas valstiskuma iznīcināšana. Sākās represijas pret labākajiem Latvijas cilvēkiem un viņu fiziska iznīcināšana. Sākās baigais gads.
Tikai vēlāk, kad vācieši bija kārtīgi izkarojušies Eiropā, 1941.gada 22.jūnijā sākās karš starp abiem agresoriem – iekarotājiem. Abi vēlējās paplašināt savu teritoriju uz citu rēķina. Vācu armija strauji virzījās uz priekšu Latvijas teritorijā, tādējādi daudzās vietās pārtraucot cilvēku fizisku iznīcināšanu, ko veica čekisti.
Tagad brīnās, kuriem lai zvēr uzticību: tiem, kas iznīcināja valsti un represēja nevainīgus cilvēkus, vai tiem, kas to pārtrauca, neko daudz nesolot? Šodien brīnāmies, kā radās arāju komandas, kā izdevās pulcēt
30 000 brīvprātīgo, lai viņus nosūtītu uz fronti. Lielā totālā mobilizācija sākās tikai pēc trīs gadu karošanas 1944.gada jūlijā, kad Vācijai sāka pietrūkt spēka, lai karotu ar visu pasauli. Mobilizēja apmēram 110 000 karavīru – 1906. un 1928.gadā dzimušos. Arī manu tēvu, kas bija dzimis 1908.gadā, mobilizēja. Viņš karoja 15.divīzijā. Leģionāru divīzijas vismaz kaut cik aizkavēja otrreizējo okupāciju un deva iespēju Latvijas patriotiem ar Vācijas kuģiem aizbraukt uz Vāciju. Latvijas patrioti kopā ar vāciešiem bēga no sarkanajiem fašistiem.
Kāpēc mums būtu jāmelo par šiem notikumiem? Tāpēc, ka pārējā Eiropa nebija izjutusi sarkano zvērības? Arī iebrukuši Vācijā, sarkanie pastrādāja daudz nelietību – laupīšanu, izvarošanu, netika saudzēti pat dzemdību nami. Vācijā izvaroja apmēram divus miljonus sieviešu, no kurām katra desmitā izdarīja pašnāvību. Tagad bieži jānoliek ziedi pateicībā par šiem briesmu darbiem tikai tāpēc, ka viņi atbrīvojuši arī latviešu tautu. Bet arī šodien Maskava turpina genocīdu pret latviešiem. Okupantu pēcnācēji nēsā Staļina ģīmetnes un ņirgājas par Latvijas svētumiem.
Raidījumā “Skats no malas” žurnālists teica, ja grib meklēt čekistus, lai paklausās, ko Saeimā runā PCTL 25 deputāti, kurus sauc par kreisajiem. Iespējams, viņi patiesībā nemaz nav kreisie, bet kaut kas pavisam cits. Tajā pašā laikā Latvijas godīgie cilvēki – patrioti savā senču zemē – nevar 16.martā pieiet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu ziedus, jo to neļauj okupantu pēcnācēji un slepenie čekisti. Nevar Latvijas valstiskuma iznīcinātājus saukt par Latvijas atbrīvotājiem. Ja godina karā kritušos, tad tas jādara vienoti, lai neiznāk tā, ka īpaši pateicamies galvenajiem okupantiem, jo Latvija taču netika atbrīvota, bet otrreiz okupēta. Kāpēc ir jāturpina melot?
Uzskatu, ka mums visiem pateicībā ir jānoliec galvas latviešu leģionāru priekšā.
