Kad es viņu satiku pirmoreiz, man varēja būt kādi trīspadsmit gadi. Diezgan tālas atmiņas, tāpēc varu tikai nožēlot, ka pusaudzes gados pierakstītās dienasgrāmatas nav saglabājušās līdz šai dienai. Šobrīd tās man lieti noderētu, jo epizodes ar Ņezabudku ik reizi bija aprakstīšanas vērtas.
Tiem, kuri piemirsuši vai arī nav apguvuši krievu valodu, jau sākumā paskaidrošu, ka latviskā tulkojumā šis vārds nozīmē – neaizmirstule. Ir tādas puķītes ar debesziliem ziediem, kas zied vienlaikus ar vēlajām narcisēm un tulpēm, lai gan podos un balkonos tās var uzziedināt arī vasarā. Mūsmājās neaizmirstules iesējās dārzā un pakāpeniski debeszilu iekrāsoja visu pļaviņu.
Tomēr ne par puķēm būs šis stāsts, lai gan – varbūt tieši todien neaizmirstuļu pļaviņā rosījās bites, gaisā uzvirmojot saldo nektāra aromātu. Kā gan citādi, ienākusi istabā, kur vecāki sasveicinājās ar tikko atbraukušajiem ciemiņiem, es varēju sajust šo tik pazīstamo smaržu?
– Sīkā, ko tu tur ošņā? – Jāņonkuls tūlīt sniedzās man pretim, lai kā ierasts, sasveicinoties ar diviem pirkstiem, iekniebtu vaigā. Laikam jau viņam tas šķita normāls draudzīgs žests, bet man nozīmēja tūlītēju bēgšanu. Kā gan viņš, tāds liels cilvēks būdams, nesaprata, ka vairs neesmu nekāds mazais bērns?!
– Kaut kas smaržo, – atcirtu pār plecu un žigli nozudu blakusistabā.
Dzirdēju, kā man aiz muguras atskanēja četrbalsīgi smiekli, tad kaut kas nobūkšķēja, nokrakšķēja, kāds iekliedzās un plīsa trauki. Izrādījās, tas Jāņonkuls – līdz zemei locīdamies izsmējies, ar galvu atsities pret galda malu, tad neveiksmīgi atkritis krēslā, līdz novēlies zemē, paraujot līdzi galdsegas stūri. Tomēr sasities viņš noteikti nebija, jo, pat vārtīdamies uz grīdas, turpināja zviegt un tirināt kājas.
– Jān, izbeidz, – sieva viņu pusbalsī apsauca un centās uzstutēt kājās. – Nu jau pietiek ālēties! Tev no cilvēkiem nemaz kauna nav?
– Beigšu, beigšu, – neveiklais ciemiņš caur smiekliem sauca, – tikai vispirms lai tas meitēns pasaka, pēc kā te smaržo!
– Ha, kurš tad to var pateikt? – Rotas tante skaļi izsaucās. – Tu tak smirdi pēc “jāņugovs”! (Mūsu rados šo apzīmējumu lietoja tad, ja no kāda nāca pārāk spēcīga smaržu buķete, vai arī citā gadījumā – ja kāds bija pārāk raibi saģērbies).
– Bet viņa tak saoda! – Jāņonkuls nerimās. – Lai tagad pasaka!
Sabozusies stāvēju pie puspavērtajām durvīm un pa spraugu aizdomīgi vēroju visu notiekošo. Pat man bija skaidrs, ka ciemiņam kājas slābas ne no nespēka vai vecuma, bet no kā stipri reibinoša. Ne velti Rotas tante, gar vīru visādi izstīvējusies, pati bija piesārtusi kā pārgatavojusies avene.
– Nu, nu, spļauj tik ārā, kas tev te smaržo, smalkā dāma? Kas tavas smalkās nāsis kairina? – Jāņokuls atkal riebīgi iesmējās, beidzot taču uzstutējies četrrāpus.
Par smalku nu gan mani saukt nevajadzēja… Jutu, kā manī ienāk dusmas, un, pirms tās nebija izlauzušās uz āru, daudz nedomādama, izspļāvu:
– “Ņezabudka”!
Palaidusi šo kaut kur pa ausu galam sagrābstīto vārdu dzirdīgu ausu meklējumos, žigli izmetos pagalmā. Lai nu smej! Lai nu prāto, kas tā tāda!
Izrādījās, ka teikto bija sadzirdējusi vienīgi mana mamma, kas izlikās tikpat pārsteigta kā visi pārējie. Noslēpusies aiz stenderes, dzirdēju, kā viņa atkārtoja šo vārdu vēl pāris reizes, līdz tas sasniedza Jāņonkuļa domu centrāli. Līdzko šis savienojums notika, istabā atkal atskanēja zviedzošie smiekli.
– “Ņezabudka! Ņezabudka!” – viņš atkārtoja caur savādu hihināšanu un gugināšanu, un ciemiņa jautrība izrādījās tik lipīga, ka drīz vien smējās arī pārējie. Pat es, stāvot pie durvīm ārpusē, klusi smējos mutei priekšā aizliktajā plaukstā un sapratu, ka bāriens no vecākiem par nepieklājīgu uzvedību šoreiz paies secen.
Todien vēl neskaitāmas reizes dzirdēju Jāņonkuli daudzinām “ņezabudku” un pie sevis hihinām. Rotas tante jau sen bija piekususi vīru kušināt un apsaukt. Tikai pret pašu vakaru viņš bija paguris tik tālu, ka pats uzprasījās sienaugšā nosnausties, un mājā beidzot iestājās klusums.
Skolotāju ģimenē augusi, biju mācīta lielu cilvēku sarunās neiejaukties, tāpēc drīz vien, zaudējusi interesi par pieaugušo garlaicīgo spriedelēšanu, devos uz savu istabu. Kā jau paredzēju, tieši tad saruna ieritēja saistošākā gultnē… Sākumā gan Rotas tante visas savas ģimenes likstas manai mammai čaukstināja klusu – kā šokolādes konfektes papīriņu teātra izrādes laikā. Ja arī kāds vārds izskanēja skaļāk, viņa tūlīt aprāvās un turpināja čukstus. Tad, steidzamos mājas darbus apdarījis, sarunai pievienojās mans tēvs, un viņu teiktais izlauzās ārpus vienas istabas sienām.
Jāņonkuļa dzeršanas likstas man sen nebija noslēpums. Kad ciemojāmies viņa mājās, Jurčiks, kurš divus gadus agrāk par mani bija sācis iepazīt dzīvi, smalki un tēlaini izrādīja visas sava tēva slēptās rezerves. Visīstākā dārgumu krātuve izrādījās malkas šķūnītis, tomēr jāatzīst – ja mani tur palaistu dārgumu meklējumos, es drīz vien padotos un atzītu, ka neko nespēju atrast. Prasmīgi izdobti resni koku stumbeņi, neredzami aizvākoti, it kā nesaskaldāmi koku bluķīši, meistarīgas slēptuves pažobelēs un pakšos… Jurčiks kā īsts burvju mākslinieks atvēra acīm neredzamās slēptuves, un man atlika tikai brīnīties par bagātīgo sortimentu: alus pudele ar dzeltenu bildi un alus pudele ar zaļu bildi; pusstops pilns un pusstopa puse; dzidri balts klunkšķis un dzeltens pusklunkšķis; pustukšītis tāds un pustukšītis šitāds. Jurčiks kā smejot vienai otrai pudelei pavilka spundi no kakliņa un lika pie mutes, tad garšīgi krekšķināja un braucīja vēderu, rādot, kur siltums aizplūdis… Es viņu skaļi rāju, bet šis šķendējās un lika man turēt ciet muti.
Pēdējo reizi, kad tur ciemojos, Jurčiks gribēja pārbaudīt, vai es vēl atcerēšos senās slēptuves un pratīšu atrast jaunās. Pārsteigumu bija tik daudz, ka nenobrīnīties! Atklājās, ka Jāņonkuls sācis slēpt smaržūdeņus…
Tā kā savu vecāku guļamistabā jau biju redzējusi tolaik iecienīto “Trīskārtīgo odekolonu”, Jurčikam jautāju, kāpēc Jāņokuls paslepus smaržojas, – vai tad Rotas tante to neļauj? Puika smējās kā kutināts – papum vairāk rūpot smaržīgas iekšas. Mazo pudelīti viņš izraujot ar pāris klunkšķiem. Tad viss labums nonākot tieši māgā, neatstājot aiz sevis nodevīgu smaržu mākoni.
Turpmākie meklējumi mani aizveda arvien tālāk maz apgūtajās “Dzintara” parfimērijas dzīlēs. Tagad visai maz ko atceros no tolaik izsmaržotajiem lētā gala “puķūdeņiem”, prātā palicis vien “Jasmīns” ar tam raksturīgo un neatkārtojamo aromātu, odekolons “Sakta” un “Rīdzinieks”. Par to Jurčiks zināja teikt, ka tas esot riktīgi labs. Sapratu, ka puika tā cenšas izrādīties pieaudzis, tāpēc izlikos viņu nedzirdam, bet stutējos augšup pa redelēm, lai piekļūtu lielākajiem dārgumiem – kā teica Jurčiks: ārzemju ražojumiem.
Liels bija mans pārsteigums, kad no kādas paspārnes izvilku savas mammas mīļākās smaržas “Biķ možet”… Tādas svaigas, maigas un romantiskas. Un turpat “Landiš”, ar tik pazīstamo kreimeņu smaržu. Vēl “Gvozģika”, kas lika domāt, ka neļķes smaržo kaut kā īpaši, tikai mans deguns to nekādi nespēj saost.
– Tās tak sieviešu smaržas! – sabozusies iebildu un grasījos likt kabatā. – Atdošu Rotas tantei. Gan jau Jāņonkuls būs viņai nočiepis.
Jau gaidīju, ka Jurčiks mani apturēs vai vismaz iebildīs, bet viņš tieši tobrīd no kārtējās slēptuves izcēla palielu zaļganu pudeli un, triumfējoši klunkšķinot, izsaucās:
– Lūk, īstā manta – “Šiprs”! Un, re, te vēl! Šis ir labais! “Zevs”.
Skatījos, kā puika skrūvē vaļā mazos vāciņus un atkal taisās izrādīties, un manījos ārā no šķūnīša:
– Nudien prasās pēc silta piena…
Pirms laiciņa dzirdēju, kā Rotas tante šķindina slauceni un sarunājas ar nemierīgo Ventu, tāpēc kāre visu nepatīkamo noskalot šķita nepārvarama. Domāju: tas puika laikam mani speciāli kaitina, tādas muļķības rādīdams. Vai nu pieaudzis cilvēks ko tādu mutē ņemtu!
Todien, kad pašai sev par pārsteigumu minēju “ņezabudkas” vārdu, attapos, ka tam tomēr bija pamats: tas neaizmirstamais smaržu kokteilis, kas pāris dienas valdīja malkas šķūnītī un ap šķūnīti pēc tam, kad Rotas tante uz sava spoguļskapīša atrada pazudušās smaržas…
– Kur tās uzradās? – viņa purināja Jurčiku aiz auss, jo nojauta – puikam tas nav noslēpums. Jāatzīst, ka, mātes stingrās rokas iespaidots, viņš tomēr mani nenodeva. Izlocīdamies ar visādiem “bija aizripojušas”, “nejauši atradu”, “neatceros, kur”, viņš beigu beigās atzinās, ka malkas šķūnīti uz sijas. Cerēdams, ka ar puspatiesību tiks sveikā cauri, viņš negaidīja, kad māte ķersies pie otras auss, bet, satvēris mani aiz rokas, ar joni aizvilka lasīt meža zemenes. Kad mēs pēc pāris stundām atgriezāmies, pēc “jāņugovs” smaržoja ne tikai Jāņonkuls un Rotas tante, bet arī viss šķūnītis un pagalms. Pēc onkuļa izskata varēja noprast, ka viņš nupat ir piedzīvojis milzīgu katastrofu, lai neteiktu – visas pasaules galu…
Pēc tās reizes man vairs nav iznācis paciemoties pie Jurčika, toties viņa vecāki reizēm mēdza iegriezties pie mums. Diena, kad Jāņonkuls ieguva iesauku “Ņezabudka”, nebūt nebija pēdējā.
Izgulējis savu dzēruma miegu, vēlā rītā pamodies, viņš itin labi atcerējās iepriekšējā vakara smiešanos. Pieteicies aplaistīt dārzu, Jāņonkuls ritmiski šūpoja lejkannu un klusi dungoja:
– “Ņezabudka”, ak, mana “ņezabudka”…
Tas izklausījās tik skaisti un melodiski, ka es sāku aizdomāties – kur es to varētu būt dzirdējusi… Ierāpos vecajā antonovkā – no turienes varēja labi pārredzēt dārzu un Jāņonkuli. Viņa izturēšanās šoreiz bija tik savāda, ka baidījos kaut ko palaist garām.
Tēva draugam todien bija rosīgs noskaņojums. Aplaistījis tikko dīgstošos burkānus un gurķus, viņš piestāja arī pie zemeņu dobes un tikai tad ievēroja gaišzilu neaizmirstuļu klājienu.
– Ak, manas “ņezabudkas”! – Jāņonkuls priecīgi izsaucās un, pametis pustukšo lejkannu, steidzās uz dārza pļaviņu. Pirmajā brīdī satraucos – ka tik nesabradātu tos trauslos ziedus ar savām lielajām kājām, bet brīdi vēlāk sapratu – tas vēl būtu mazākais… Brīdi pastāvējis zilā klājiena viducī, viņš pietupās un jau nākamajā mirklī izstiepās guļus visā augumā. Manu sašutuma kliedzienu aizturēja vien sīka plauksta, kas palaidusi vaļā zaru, pie kura bija pieķērusies, aizcirtās priekšā mutei. Tīrais brīnums, kā es toreiz nenokritu. Laikam jau dusmas man palīdzēja noturēties uz zara un lika no malas vērot, kā Jāņonkuls izbauda saulaino pavasara dienu, manu neaizmirstuļu pļaviņu un bišu kluso zumēšanu. Tikai tad, kad viņš miegā iekrācās, es uzdrošinājos norausties no koka. Kad Rotas tante man mājās prasīja, kur palicis Jāņonkuls, mana atbilde bija tik veca kā vakardiena:
– “Ņezabudkās”.
