Bioloģiskā lopbarība, putnkopība, bioloģisko kartupeļu audzēšana un bioloģiski saražoto produktu pārstrāde lielākos apjomos tā, lai tie varētu sasniegt lielāku auditoriju – lai gan Latvija bioloģiskās lauksaimniecības attīstības ziņā izskatās samērā labi, šajā nozarē vēl joprojām ir daudz neaizņemtu nišu, saka Latvijas Bioloģiskās pārtikas asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis un tās izpilddirektore Mairita Blūma.
– Bioloģiskā pārtika arvien vairāk nāk modē. Taču – vai mēs pareizi saprotam šo jēdzienu?
Gustavs Norkārklis (G. N.): – Bioloģiskās pārtikas ražošanā nedrīkst izmantot ne pesticīdus, ne minerālmēslus, jāstrādā saskaņā ar dabu, ievērojot labturības noteikumus. Bioloģiskie produkti tiek sertificēti, un tieši pēc sertifikāta vai noteikt – tas ir bioloģisks produkts vai nav. Ja pircējs redz atbilstošo marķējumu un sertifikātu, tad tas tiešām ir bioloģisks produkts.
– Ar ko atšķiras parasta ola no bioloģiski audzētas?
Mairita Blūma (M. B.): – Pirmām kārtām ar pašu audzēšanas metodi. Vistas barībā netiek lietoti ģenētiski modificēti augi, kas parastā ražošanā tiek lietoti ikdienā. Tāpēc arī olas saturs ir krietni veselīgāks, nesatur vielas, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību. Vistai tiek nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi – tā staigā brīvā dabā, var salasīt sev nepieciešamās barības vielas, kas atšķirībā no intensīvās ražošanas nodrošina šo labturības procesu.
Ja jūs redzat, ka uz produkta parādās uzraksts “Bioloģiskā saimniecība”, tad ir jābūt arī norādei par sertifikāta iegūšanu. Jābūt rakstītam vai nu “LV-Bio-01”, vai “LV-Bio-02”, kas atzīmē sertifikācijas institūcijas. Sertifikātu izsniedz gan par zemi, gan par pašu pārstrādes procesu. Tas nozīmē, ka visā procesā tiek ievērotas visas higiēnas prasības tā, lai šis produkts netiktu sabojāts ar kādu citu izejvielu. 95 % no produkta izejvielām jābūt bioloģiskām.
– Bet kā ir, piemēram, ar tējām? Vai to bioloģiskā izcelsme var būtiski mainīt produkta īpašības?
G. N.: – Tēja, tāpat kā, piemēram, kartupelis, ir tas pats augs. Tādējādi arī tējām uzrodas visādi kaitēkļi, kas jāmiglo. Tāpat, lai iegūtu lielāku ražu, tējām lieto arī minerālmēslus. Bioloģiskie audzētāji savukārt vairāk pielieto roku darbu, tāpēc tikpat lielos apjomos, kā tas ir intensīvajā ražošanā, bioloģisko tēju izaudzēt nevarēs.
– Cik saimniecību patlaban ir sertificētas kā bioloģiskās?
M. B.: – Vērtējot pret 2009. gada sākumu, situācija ir nedaudz pasliktinājusies. Pirms gada mums bija vairāk nekā 4200 saimniecību, patlaban saskaņā ar marta datiem tādu ir 3997. Tas skaidrojams ar dažādiem iemesliem – gan ekonomiskiem, gan ar to, ka mainījušies atbalsta nosacījumi bioloģiskajiem saimniekiem. Kas attiecas uz platībām, tie ir 161 tūkstotis hektāru, kas ir 9,1 % no kopējās lauksaimniecības zemes. Eiropas kontekstā tas ir gana liels rādītājs.
G. N.: – Bioloģisko saimniecību skaita samazinājums skaidrojams arī ar to, ka kontrole ir ļoti stingra, daudziem ir grūtības ar šo prasību izpildi.
– Kādas ir šīs izmaiņas atbalsta nosacījumos?
M. B: – Patlaban visi atbalsta mehānismi ir orientēti uz ražošanas saimniecībām – tām, kas varēs pierādīt, ka viņiem ir arī produkcija, ne tikai platības. No vienas puses, tas ir labi, no otras, – tam ir arī savas negatīvās nianses. Taču, ņemot vērā jau veiktās investīcijas bioloģiskajā saimniecībā, varbūt ir pienācis laiks tiešām orientēties uz ražojošo lauksaimnieku daļu. Ceram, ka šie atbalsta mehānismi būs gana interesanti arī tiem, kas tikai vēlas uzsākt šo biznesu. To redzēsim gada beigās.
G. N: – Tie, kas vēlas kļūt par bioloģiskajiem saimniekiem, līdz 1. aprīlim var pieteikties sertificējošajā iestādē – lai piedalītos nākamajā atbalsta programmā, 2010. gadā ir jāsertificē sava saimniecība. Pēc tam varēs pieteikties arī ES atbalstam.
M. B: – Ir Lauku atbalsta programma 2007.–2013. gadam, kur paredzēta konkrēta programma bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Tur uzskaitīti visi kritēriji, kas ir tiesīgs pretendēt. Līdz šim bija ierobežojums, ka jauni lauksaimnieki šajā programmā nevar startēt, bet esam panākuši, ka, ņemot vērā saimniecību skaita un platību apjoma samazinājumu, viņiem tomēr šī programma būs atvērta.
– Cik aktīvi piesakās tie, kas vēlas šogad pievērsties bioloģiskajai lauksaimniecībai?
G. N: – Precīzi nav zināms, bet pagaidām pieteikumu nav daudz, jo prasības ir ļoti stingras un daudziem grūti izpildāmas.
– Ņemot vērā stingros nosacījumus un to, ka bioloģiskās produkcijas noieta tirgus ir ļoti mazs, vai zemnieku investīcijas attaisnojas?
G. N.: – Lielākā problēma ir tā, ka trūkst bioloģisko produktu pārstrādes. Ir zemnieki, kas izaudzē dārzeņus vai saražo pienu, bet trūkst nākamā posma – pārstrādes.
M. B.: – Mums bija liela interese arī no tirdzniecības tīkliem, kuri gatavi ņemt mūsu produkciju, bet mazo apjomu un pārstrādes trūkuma dēļ mums īsti nav, ko piedāvāt. Mums ir burkāni, kartupeļi, kāposti, mums stāv gatavs lops un piena kanna, bet neviens to nepārstrādā tālāk.
G. N.: – Latvijā ir ap 56 pārstrādes uzņēmumi, kas ražo bioloģiskos produktus, bet tie ir ļoti mazi un savu produkciju pārsvarā iztirgo mazos veikalos. Trūkst lielās pārstrādes, kas varētu apgādāt ar produktiem plašāku sabiedrību. Tagad pārdod pārsvarā kaimiņiem, draugiem, tirdziņos.
Piens mums tiek saražots ļoti lielos apjomos, bet lieli pārstrādes kombināti nav ieinteresēti šo produkciju iepirkt. Tagad gribam apzināt šos uzņēmumus un noskaidrot, kādi ir šie šķēršļi, jo pieprasījums ir ļoti liels, Eiropā šie produkti ir ārkārtīgi populāri. Tagad gan “Rīgas dzirnavnieks” sācis ražot bioloģiskos miltus, ir liels pieprasījums pēc bioloģiskās cietes, ko ražo “Aloja Starkelsen”. Trūkst bioloģisko kartupeļu. Ja kādu interesē, tad tā ir ļoti perspektīva lieta. Investīcijas atmaksājas, tikai trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas būtu gatavi to darīt. Lielākā daļa no lielveikalos tirgotiem bioloģiskajiem produktiem ir imports.
– Kurās jomās visvairāk nepieciešama pārstrāde?
G. N.: – Viennozīmīgi piens un gaļa.
M. B.: – Un vēl kas mums ir pilnīgā nulles stadijā – tā ir lopbarība. Latvijā neviens uzņēmums negatavo bioloģisko lopbarību, un tas būtiski sadārdzina ražošanas procesu, jo to nākas ievest no Vācijas vai Polijas.
G. N.: – Uzņēmēji, kam ir interese pievērsties bioloģiskajai lauksaimniecībai, var nākt pie mums uz asociāciju, sniegsim visu informāciju par prasībām, sertifikāciju, iespējām tirgū. Jo potenciāls šim virzienam ir ļoti liels.
– Un ko lielākoties ražo mūsu bioloģiskās saimniecības?
M. B.: – Populārākais ir mājās gatavotie sieri. Taču šeit mūs ierobežo tirdzniecības nosacījumi – šādu produkciju var realizēt tikai caur tiešo tirdzniecību. Veikalos šīs preces nenonāk.
G. N.: – Populāri ir augu izcelsmes produkti, jo tur prasības nav tik stingras kā pienam vai gaļai. Taču visi šie dārzeņi un augļi pārsvarā ir mazajos veikalos un tirdziņos. Vēl viena lieta, kas Latvijā vēl nav attīstījusies, ir putnkopība. Bioloģiskās vistas gaļas Latvijā faktiski nav. Patiesībā ēdam ļoti nekvalitatīvu vistas gaļu, jo vistas tiek barotas ar ģenētiski modificētu pārtiku un tas nekur nav jāuzrāda. Prasības bioloģiskajai vistu audzēšanai ir ļoti augstas un tās ir grūti izpildīt, bet tas ir iespējams. Un eksporta iespējas šajā jomā ir ļoti lielas, jo Eiropā šādi produkti ir ļoti populāri.
– Bioloģiskie produkti ir samērā dārgi. Vai, palielinoties pieprasījumam pēc tiem, cenas varētu samazināties?
G. N.: – Bioloģiskais produkts nevar būt ekskluzīvs – tas ir ikdienas patēriņa produkts. Ļoti kvalitatīvs, bet ne ekskluzīvs. Cena patlaban ir nepamatoti augsta, bet tai vajadzētu pamazām samazināties. Galvenais iemesls ir tas, ka tirgus ir ļoti mazs, neesam vēl lielveikalu tīklos. Apjoms ir mazs – lai zemnieks varētu izdzīvot, cena jāceļ.
– Ja cena būtu zemāka, arī pieprasījums būtu lielāks.
G. N.: – Pagaidām pieprasījums ir sabalansējies. Ir savi pircēji, kas gatavi to cenu maksāt.
– Ar ko atšķiras ES atbalsts, ko saņem parastais un bioloģiskais zemnieks?
G. N.: – Ne ar ko būtiski neatšķiras, vienkārši bioloģiskais zemnieks saņem papildu atbalstu kā kompensāciju par neiegūto ražu, jo to raža nav tik liela kā parastajās saimniecībās.
M. B.: – Protams, jāievēro papildu kritēriji, kas nav vienkārši. Atbalsta summas mums ir vismazākās ES, bet tas vismaz nodrošina kompensēšanas mehānismu.
G. N.: – Būtiska problēma ir, ka tagad šis atbalsts par platībām tiek aplikts ar ienākuma nodokli. Cerams, ka Finanšu ministrija šo lēmumu pārskatīs, jo tas ir kompensējošs mehānisms. Mums jau tāpat atbalsts ir mazākais Eiropā, bet to vēl apliek ar nodokli.
– Vai mums Latvijā ir pētījumi par to, kāda ir bioloģisko produktu ietekme uz cilvēka veselību?
G. N.: – Ēdot bioloģisko pārtiku, jūs nekaitējat savai veselībai.
M. B.: – Presē izskanējis, ka bioloģiskā produkcija nav veselīgāka par parasti audzēto. Jā, šķiedrvielu burkānā ir tik, cik ir – neatkarīgi no tā, kā burkāns audzēts. Jautājums ir par to, ko uzņemam vēl, apēdot šo burkānu. Ja tas ir bioloģiskais produkts, mēs zinām, ka apēdam tikai un vienīgi burkānu. Ja tas ir parasts dārzenis, mēs nemaz nezinām, kādi pesticīdi un kādas vielas lietotas, pirms burkāns nonācis veikalā. Nezinām arī, kā šis burkāns glabāts. Bioloģiskajā saimniecībā tas viss tiek kontrolēts.
