Viktors Skiba ir dzimis gulbenietis, audzis četru bērnu ģimenē. Viņš apgalvo, ka sieviešu un vīriešu mentalitātes ir dažādas, jo smags trieciens bērnībā bija brāļa zaudējums un tēva aiziešana no ģimenes.
Viktors Skiba ir dzimis gulbenietis, audzis četru bērnu ģimenē. Viņš apgalvo, ka sieviešu un vīriešu mentalitātes ir dažādas, jo smags trieciens bērnībā bija brāļa zaudējums un tēva aiziešana no ģimenes.
Viktoram nācās apgūt būvniecību, lauksaimniecību, un viņš pat iemācījās slaukt govis. Viņam pietrūka tēva stiprās rokas. Konkursa kārtībā iekļuva Murjāņu sporta internātskolā. Pabeidzis mācības, pārcēlās dzīvot uz Liepāju.
Viktors atzīst, ka ļoti atšķiras kurzemnieku un vidzemnieku mentalitātes. Vidzemnieki ir sīkstāki un straujāki. “Dzimtajā pusē plikas sienas silda,” viņš saka.
Viktors Gulbenē atgriezās pēc desmit gadu prombūtnes vēju pilsētā. Gulbenē strādāja par mēbeļu salicēju, pēc tam par pārdevēja palīgu. Tad izturēja konkursu speciālo uzdevumu vienībā Rīgā. Kad Viktors salauza potīti, viņam neļāva lēkt ar izpletni, tādēļ piedāvāja darbu Alūksnes mācību centrā strādāt par sporta instruktoru. Vienlaikus Viktors strādāja arī Gulbenes 2.vidusskolā par sporta pedagogu. Katru rītu viņš 46 kilometrus skrēja no Alūksnes uz Gulbeni un vakarā atpakaļ uz Alūksni, reizēm šo ceļa posmu veica ar velosipēdu. “Tas bija ļoti nogurdinoši, bet – treniņš ļoti labs. Trenē izturību,” saka Viktors. Pēc kāda laika Gulbenes 2.vidusskolas direktore Tamāra Briede izteica piedāvājumu strādāt pilnu darba laiku par sporta pedagogu. “Izsvēru un sapratu, ka man izdevīgāk ir katru dienu redzēt ģimeni, nevis vienreiz nedēļā,” saka Viktors.
Skolā pusgadu viņš trenēja puišus un arī dažas drosmīgākās meitenes cīņas sportā – džiudžitsā. Šajā laikā Viktors panāca jauniešos potenciālu, daži puiši izcīnīja godalgotas vietas. Viktora treneris apgalvojis, ka pusgada laikā šādus rezultātus nevar sasniegt, bet viņam tas izdevās. Tagad šis sporta veids ir tikai hobijs. Pēc diviem mācību gadiem skolā Viktoram “džiudžitsa” federācija piedāvāja strādāt par otro treneri un trenēt jauniešus Kanādā. Viņš nenokārtoja valodas pārbaudījumus, bet tas nebija šķērslis strādāt tieši tādu pašu darbu Anglijā. Viktora sieva nevēlējās braukt uz Angliju, tāpēc Viktors pēc nostrādāta gada ārzemēs atkal atgriezās dzimtajā pilsētā. Reiz kādā Rīgas bankā Viktors veica prakses kursu un viņam nācās apsargāt ēdnīcu, kurā varēja iekļūt tikai ar speciālām caurlaidēm. Kādam vīrietim nebija šī caurlaide redzama. “Kad vīrietis uzrādīja savu caurlaidi, tad es kļuvu pilnīgi bāls un domāju, ka būs “ziepes”, jo pirms tam nepazinu, ka tas ir Ministru prezidents Einars Repše,” atceras Viktors. Gaidāmo “ziepju” vietā Viktoram piedāvāja apsargāt ministra ģimeni Jūrmalas apartamentos.
Viktora mūža sapnis bija piedalīties olimpiskajās spēlēs Sietlā. Viņš bija iekļuvis Latvijas izlasē. Uz jautājumu, vai ir to piepildījis, viņš atbild: “Nepiepildīju, apprecējos.”
Tagad Viktors vēlas piepildīt savu otro sapni – uzcelt māju, klausīties klasisko mūziku šūpuļtīklā, dzerot augļu kokteili, un būt laimīgs ar savu ģimeni.
***
Vārds, uzvārds: Viktors Skiba.
Dzimis: Gulbenē, 1972.gada 26.martā.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Natālija, dēls Oskars (13 gadu) un meitas Viktorija (4 gadi) un Aija no iepriekšējās laulības (18 gadu).
Izglītība: vidējā speciālā izglītība un nepabeigta augstākā izglītība.
Nodarbošanās: treneris, sporta pedagogs, apsargs, tagad strādā celtniecībā.
