19.aprīlī 22 Gulbenes ģimnāzijas skolēni un 3 skolotāji “Comenius” projektā “No atšķirīgā uz kopīgo” devās uz Spāniju, uz Andalūzijas apgabala pilsētiņu Loperu.
19.aprīlī 22 Gulbenes ģimnāzijas skolēni un
3 skolotāji “Comenius” projektā “No atšķirīgā uz kopīgo” devās uz Spāniju, uz Andalūzijas apgabala pilsētiņu Loperu.
Jau pirmajos Spānijā pavadītajos mirkļos mūs pārsteidza spāņu viesmīlība. Mēs tikām sirsnīgi sagaidīti un uzņemti skolā, kur bija ieradušies skolotāji, skolēni, vecāki, draugi un pat pilsētiņas mērs. Pilsētiņā, kura bija mazāka par Gulbeni, šajās divās nedēļās jutāmies kā mājās. Kaut arī tā stipri atšķīrās no mūsējās, jo mums ierasto daudzstāvu māju vietā tur bija cita pie citas sabūvētas baltas divstāvu mājas, ieliņas bija šauras, bruģētas, gar kurām auga apelsīnu koki, parkos palmas un visapkārt pilsētai olīvas, tātad daba diezgan neierasta, bet cilvēku sirsnība un atvērtība ļāva mums justies kā savējiem.
Ļoti daudz laika pavadījām skolā, kur apmeklējām stundas, piemēram, angļu valodas, ķīmijas, literatūras, mākslas stundas, kurās strādājām kopā ar spāņu skolēniem un sadarbojāmies ar lieliskiem skolotājiem, kuri tiešām centās, un viņu vēlme ar mums sadarboties bija fantastiska, kuras dēļ tika pārvarēti visi šķēršļi, pat valodas barjera. Kopā ar spāņu jauniešiem un spāņu skolotāja palīdzību tika pat izveidota kopīga filma. Visus priecēja gan filmēšanas process, gan rezultāts.
Devāmies arī kopīgās ekskursijās. Apmeklējām lielākās Andalūzijas pilsētas Kordovu, Sevilju un Granadu, kurās apskatījām vecpilsētas, kā arī Granadā slaveno musulmaņu svētvietu Alhambru. Pabijām arī pie Vidusjūras, kur izpeldējāmies sāļajā ūdenī un pagulējām pludmalē, par kuru nospriedām, ka Latvijā ir labāka, jo tur ir patīkamas smiltiņas, nevis sīki akmentiņi kā pie Vidusjūras.
Taču noteikti lielākais notikums bija piedalīšanās flamenko festivālā. Tajā piedalījāmies kopā ar savām jauniegūtajām ģimenēm. Mums tika dota iespēja tērpties flamenko tērpos, tāpēc jau vairākas dienas iepriekš ģimenēs tas izvērtās par lielu notikumu, jo tika meklēti un laikoti piemēroti tērpi, kā arī dažiem tika ierādīti flamenko soļi. Tā nu tērpušies flamenko tērpos, piedalījāmies krāšņā un skaļā gājienā pa pilsētiņas ielām, kas noteikti bija neaizmirstams pārdzīvojums. Bet pēc nedēļas kopā ar ģimenēm devāmies uz daudz vērienīgāku flamenko festivālu kalnos, kas norisinājās trīs dienas un uz kuru sabrauc cilvēki no visām apkārtējām pilsētiņām, kopumā apmēram miljons cilvēku. Dzīvojām teltīs, kopā ar ģimenēm gatavojām nacionālo ēdienu paelju, devāmies uz tirdziņu un uz milzīgu baznīcu kalnā, kurā atradās svētbilde no Aglonas. Arī šis festivāls beidzās ar krāšņu gājienu.
Šīs divas nedēļas bija piedzīvojumu, pārdzīvojumu un emociju bagātas. Bet pats galvenais noteikti bija sastaptie cilvēki, mūsu jauniegūtās ģimenes un draugi. To, ko guvām no viņiem, mums neatņems neviens. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka zini, ka kaut kur ir, kas tevi atceras un gaida. Ar asarām acīs, bet ar domu – atgriezties – arī šķīrāmies. Kopā nospriedām, ka tas, ko viens otram devām, ir neatsverami!
