Juris Ulmanis ir cilvēks ar amerikānisku dzīves pieredzi. Ilgu laiku viņš dzīvojis Amerikā un Vācijā. Kopš 1994.gada sevi dēvē par rīdzinieku. Sākumā viņš ilgi nevarējis saprast, kā cilvēki spēj iztikt bez “Makdonalda”.
Juris Ulmanis ir cilvēks ar amerikānisku dzīves pieredzi. Ilgu laiku viņš dzīvojis Amerikā un Vācijā. Kopš 1994.gada sevi dēvē par rīdzinieku. Sākumā viņš ilgi nevarējis saprast, kā cilvēki spēj iztikt bez “Makdonalda”. Baidījies patstāvīgi braukt ar automašīnu pa Rīgas ielām, jo autovadītājiem šeit ir agresīvs braukšanas stils. Latvijas sadzīve Jurim šķitusi kā ekstrēms piedzīvojums.
Jurim patīk sapņot un sapņus pārvērst realitātē. Dzīvodams Amerikā, viņš nodarbojies ar triatlonu un citiem ekstrēmiem sporta veidiem. Interesējies par filozofiskajām mācībām, kas cilvēka gribai liek būt stiprākai par ķermeni.
Bērnībā Juris sapņojis par kalniem, par došanos kosmosā, kuģošanu un ceļojumiem. Dzīves nejaušība ļāvusi sapņus pārvērst realitātē. Pirms sešiem gadiem viņš kopā ar pieredzējušiem vīriem – Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu – sācis kāpt kalnos. Juris nevar definēt, kāpēc tā rīkojies.
“Tikpat labi var jautāt, kā puķe smaržo. Lai to pateiktu, par maz ir ar vārdiem un loģiku. Tāpat ir ar piedzīvojumu meklēšanu. Mēs pārāk daudz sevi un citus nomokām ar bezjēdzīgi loģiskiem jautājumiem. Kāpēc, Juri, tu kāp kalnā? Tā jautāt var pedants, kura dzīvē viss notiek pēc plāna un loģiska pamatojuma. Tā var jautāt psihologs vai arī es pats sev, kad sākas sevis analizēšana un izvērtēšana. Bet jautājums tik un tā paliks līdz galam neatminēts,” Juris ļaujas nedaudz filozofiskai apcerei.
Grāmatā “Mana kalnu atklāsmes grāmata” autors vaļsirdīgi atzīstas, ka, ja gaišredzīgi zinātu, ka kalnos ņems nelabu galu, viņš vairāk nekāptu. Bet, ja būtu jāizvēlas, kur piedzīvot pēdējo mirkli, tad kalni ir labāka izvēle nekā gulta.
Par galveno izvēlas dienasgrāmatu
Pirmo reizi dodoties kalnos, Juris kā apburts klausījies Teodora un Imanta stāstā, kā jārīkojas, kas jāņem līdzi, lai varētu saukties par īstu alpīnistu. Teodors toreiz atbildējis, ka mugursomā liekama dienasgrāmata. Vēlāk, redzot, ka dienasgrāmatu raksta arī pārējie ekspedīcijas biedri, Juris sapratis, ka tā ir dokumentāla vērtība, jo iespējams fiksēt ne tikai izjūtas un pārdomas, bet arī virsotnes, pievārētos metrus, gaisa temperatūru un daudz ko citu. Kalnos kāpējs rakstījis priekš sevis, daudz nedomājot par valodu un stilu. Sākumā latviešu valoda raisījusies neveikli un nedroši, jo bijis grūti atbrīvoties no angloamerikāniskā izteiksmes veida.
Pārdod kalnu ideju
Teodors un Imants apņēmušies katrā kontinentā uzkāpt augstākajā kalnu virsotnē. Viena no abu vīru vēlmēm saistās ar Ziemeļameriku. Uzzinājuši, ka Juris ir no Amerikas, alpīnisti viņam “pārdod” kalnu ideju.
“Jokojot teicu, ka palīdzēšu, bet ar noteikumu, ka mani ņem līdzi. Viņi tam piekrita. Tā viss sākās,” Juris stāsta par piedzīvojumiem Antarktīdā, vārdisko tekstu papildinot ar videofilmu.
“Nokļūšana Antarktīdā ir dārga un sarežģīta, jo vispirms jālido uz Dienvidameriku, lai tur pārsēstos kravas lidmašīnā un sasniegtu mērķi – nometni Antarktīdā, kas darbojas tikai vasarā. Kad pie mums ir vasara, tur valda ziema un otrādi. Vasarā tur visu diennakti ir gaišs. Ziemā – polārā nakts. Laika apstākļi mainās ārkārtīgi strauji. Tas rada problēmas lidmašīnām. Dažkārt dienām ilgi jānīkst lidostā, gaidot to pacelšanos.”
Juris runā par to, kā lidojuši garām Andu kalniem, par vēju, par Dienvidamerikas salu, kurā dzīvo ārkārtīgi ziņkārīgi pingvīni, par to, kā lidostā, kas atrodas tūkstošiem kilometru no Latvijas, skanējusi “Prāta vētras” dziesma “Maybe”. Viņš uzbur Antarktīdas ainu, kurā dominē akmeņi un ledus. Un cilvēkus, kas ir atšķirīgi domāšanā un vēlmēs. “Tās ir apbrīnojamas. Piemēram, kāds tēvs nometnē bija ieradies kopā ar dēlēnu, jo vēlējās, lai puika kļūtu par visjaunāko dalībnieku, kas kāpj kalnos, un tiktu ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Bija daudz tādu, kas uz Antarktīdā bija ieradušies slēpot, bet liela daļa alka dažādu piedzīvojumu.”
Kalni rada dīvainas izjūtas
Vējš dzenā sniega vērpetes. Ziemas zilganais baltums tiekas ar debesīm. Kalnu tumšās virsotnes atgādina kuprainas dzīvnieku muguras. Sniega čirkstoņa zem gājēju zābakiem. Apsarmojušas vīru sejas. Cilvēku niecība baltā plašuma priekšā. “Tās ir dīvainas izjūtas – būt vietā, kur pirms tam neviens cilvēks nav spēris kāju. Uz kalnu, kurā apņemamies uzkāpt, no nometnes mūs nogādā lidmašīna, ko vada speciāli apmācīti piloti. Mūsu pilots ir no Jaunzēlandes. Lidmašīna pēc mums atgriezīsies apmēram pēc nedēļas. Lai pasargātos no vēja, ap telti ceļam māju no ledus klučiem. Tas vienmēr jāizdara pirms atpūtas, jo cilvēka cīņa ar kalnu dienā ilgst no divām līdz četrām stundām. Šo cīņu grūtāku padara smagais ekipējums, tāpēc izmantojam speciālas ragaviņas, kuras pacietīgi velkam aiz sevis. Tām jāatrod pareizais līdzsvars. Pretējā gadījumā tās gāžas un “izsit” kāpēju no līdzsvara.”
Juris rēķina, ka virsotne, kas jāsasniedz, ir 4,5 tūkstoši metru. “Kalni rada mānīgu priekšstatu. Šķiet, tūlīt, tūlīt būsi sasniedzis īsto virsotni, bet, kad uzkāp, pārliecinies, ka jāuzvar vēl viena. Katras virsotnes sasniegšanai ir sava grūtības pakāpe. Sarežģītību un problēmas mēs radām paši, gribēdami ātri uzkāpt un vēl ātrāk nokāpt.”
Nemitīgi gribas ēst
Juris nenoliedz, ka veselības problēmas alpīnistiem ar līkumu neiet. Tās rodas arī kalnos, tāpēc cilvēki iemācās pārvarēt sevi, ņemot palīgā prātu. No kāpšanas kājās iemetas krampji. Ar tiem jātiek galā.
“Kāpšanai īpaši negatavojos. Tikai pirms pirmās reizes mugursomā liku grāmatas un akmeņus, lai trenētu izturību.”
Juris līdzīgi citiem kalnos izjutis ēdiena un vitamīnu trūkumu. “Nemitīgi gribas ēst. Tu visu laiku sapņo par svaigiem augļiem, jo putras, tējas un konservi ātri apnīk. Uz nerviem krīt destilētais sniega ūdens. Tomēr šī bada sajūta ir labs veids, kā zaudēt lieko svaru. Kalni nav domāti tam, lai izmēģinātu jaunas lietas, tāpēc līdzi ņēmām šokolādi, riekstus un ļoti daudz cukura. Ir kalnos kāpēji, sevišķi ārzemnieki, kas izmanto tūbiņās pildītu pārtiku vai pulverī pārstrādātas olas ar speķi.”
Kalnos nevar pārvietoties kā pa taisnu ceļu. Kāpjot augstāk, rodas skābekļa bads. Ķermenis pie skābekļa trūkuma jāpieradina pamazām, tāpēc alpīnisti iet augšā, tad atkal it kā lejā un atkal augšā.
Domā par atgriešanos
Kalni spēj radīt arī neomulīgu sajūtu. Vienatnē tā ir tikšanās ar nepārvaramu un bīstamu plašumu. Cilvēki vienmēr domā par atgriešanos tur lejā – kalna pakājē. Izrādās, ka nelaimes galvenokārt notiek, nākot lejā no virsotnes, jo tad cilvēks ir noguris. Tas it kā mudina: ātrāk, ātrāk. Arī Jurim gadījies izbaudīt dramatiskas izjūtas.
“Esmu cīnījies ar vēju, baidoties, ka tas atraus no zemes un aizpūtīs. Esmu mocījies ar bezmiegu, dzirdot, kā apkārt kaut kas dun, un baidoties no lavīnas. Esmu iekritis plaisā. Jutos neomulīgi. Ķermenis pārklājās ar baiļu sviedriem. Nezināju, kustēties vai ne, jo apakšā – tukšums. Baidījos saukt kādu palīgā, jo nebiju drošs par to, ka balss vibrācijas neizraisīs sniega lavīnu. Un kur vēl dusmas un kauns, ka esi iekritis, bet pārējie drosminieki, situāciju novērtējuši ātrāk par mani, stāv apkārt un smejas.”
Stāstītā papildinājumam Juris demonstrē alpīnista ekipējumu – kaķenes, kas atgādina kaķa nagus. Tās uzvelk uz zābakiem, lai vietās, kur ir ledus, būtu lielāka drošība, jo nevar paslīdēt. Leduscirtni, kam viena no pielietojuma funkcijām ir spieķis. Atbalstoties uz tā, ir vieglāk nest smago – 30 kilogramu – mugursomu. Ja paslīd kāja, leduscirtni iecērt ledū, tas palīdz nepakrist. Zābakus, kas mēdz būt dažādi, jo piemēroti dažādu kalnu virsotņu iekarošanai. Piemēram, zābaki, kurus izmanto Himalajos, ir augstāki. Tas tāpēc, lai neiebirtu sniegs. Būtiski, lai apģērbs, zābaki un cilvēka ķermenis kalnos vienmēr būtu sauss.
Ekipējuma sastāvdaļa ir arī dažāda veida karabīnes. Caur tām izver izturīgu virvi, darinātu no sintētiskām šķiedrām. Tā kalpo kalnos kāpēja drošībai. Kalnos raksturīgi, ka vienmēr viss zūd, lai gan iepriekš mugursomā rūpīgi sakārtots.
“Visgrūtāk ir izlemt, ko ņemt līdzi, ko ne. Šī apjausma pirmajā reizē nerodas. To iemācās ar laiku. Katrs liekais priekšmets rada lieku svaru, bet nastu nesēju nevienam kalnos nav. Tikai pats.”
Juris par to ir pārliecinājies. Varbūt tāpēc viņš apbrīno sievietes alpīnistes. “Viņas var būt stipras, bet citādāk uzvedas. Citādāk uztver daudzas lietas. Stresa situācijās vīrieši un sievietes reaģē dažādi, tāpēc iespējama eksplozija. Kalnos tā ir nevēlama.”
Juris uzskata, ka galvenais nav sasniegt kalna virsotni, bet izbaudīt pārdzīvojumu, tāpēc viņš mudina uzdrošināties īstenot bērnības sapņus. Īpašu nākotnes nodomu kalnā kāpējam nav. Ja viņu atkal aicinās, Juris to rūpīgi pārdomās. “Galvenais, es negribu būt projām no savas ģimenes Ziemassvētkos. Vienreiz es to varu. Otrreiz – ne.”
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juris Ulmanis.
Dzimis: 1959.gada 7.jūlijā Ņujorkā.
Izglītība: Konektikutas universitāte.
Ģimene: precējies ar aktrisi Ināru Slucku. Ir divi bērni.
Vaļasprieks: kalni, peldēšana, gleznošana.
Moto: Atstāt šo pasauli labāku, nekā tā ir bijusi!
