Liepāja vēstures annālēs (hronika, vēstures pieraksts pa gadiem – red.) pirmo reizi minēta 1253.gadā kā zvejnieku ciems (Lyuva dorp). 16.gadsimta otrajā pusē sāka lietot vācisko nosaukumu Libawe. Tagad to dēvē par vēju pilsētu.
Liepāja vēstures annālēs (hronika, vēstures pieraksts pa gadiem – red.) pirmo reizi minēta 1253.gadā kā zvejnieku ciems (Lyuva dorp). 16.gadsimta otrajā pusē sāka lietot vācisko nosaukumu Libawe. Tagad to dēvē par vēju pilsētu. Bet man Liepāja vienmēr būs vieta, kur, šķiet, aug tikai liepas. Kad tās zied, gaiss ir tik piesātināts ar saldu smaržu, ka lūpās var sajust medus garšu. Pēc lietus piejūras parkā, kas apmēram trīs kilometru joslā stiepjas gar krastu, reibinošā kokteilī jaucas liepu un jasmīnu smaržas.
Jūrmalas parku, kas plešas 50 hektāros, sāka veidot 1870. gadā uz vaļņa, kas sargāja pilsētu no ceļojošām kāpām. Tajā ir piemineklis bojā gājušiem jūrniekiem un zvejniekiem, koncertestrāde “Pūt, vējiņi!”, kas rekonstruēta 1989. gadā, stadions, minigolfa laukums, kafejnīcas un citas atpūtas vietas. Tāpēc vakaros liekas, ka visi Liepājas iedzīvotāji un viesi ir parkā, jo pilsētas ielas ir tukšas. Jūrmalas prospekts ir galvenais ceļš uz jūru. Tā apbūve raksturo Liepāju kā atpūtas un kūrorta pilsētu, kuras spožums bija jūtams 19.gadsimtā, kad tur atpūtās arī Krievijas imperatora ģimene.
Vatikāna dāvina – katoļu dievnams
Liepājas karaostā dzīvojamās mājas, no kurām ir aiznests un aizvests viss, ko var, atgādina pilsētu pēc atomkara. Pie tam padomju gados celtās blokmājas rada spēcīgāku pamestības iespaidu nekā sarkano ķieģeļu ēkas, kas būvētas Krievijas armijas karavīriem apmēram pirms 100 gadiem. Padomju armijas karaspēks ir rīkojies tāpat kā cariskās Krievijas armija, pildot pavēli uzspridzināt jūrmalā uzbūvētos aizsardzības fortus. Bet jūrmala šajā vietā ar fortu drupām rada savdabīgu eksotiku. Karostas rajons, kur mitinās cilvēki bez noteiktas darbavietas un likumpārkāpēji, ir jaukā vietā pie jūras. Tāpēc ir iecere veidot projektu, piesaistīt līdzekļus un atjaunot ēkas, lai tajās dzīvotu turīgi ļaudis.
Varbūt pēc gadiem pie Svētā Nikolaja pareizticīgo jūras katedrāles tāpat kā pilsētas centrālajā laukumā ziedēs rozes, un šī vieta neliksies cilvēku un Dieva aizmirsta. Jaunajā pilsētas daļā nesen atklāta moderna katoļu baznīca. Tās būvei izmantoti materiāli no Vatikāna izstādes paviljona Hannoverē. Viens no senajiem Liepājas centriem ar pilsētas mākslinieku atbalstu ieguvis jaunu un savdabīgu izskatu. Tur ir gājēju iela, ko ietver kafejnīcas un veikali.
No būdiņas
uz pili
Teika vēsta, ka Kazdangas pils sienā iemūrēja kazlēnu un jaunavu. Viņas puisis aiz bēdām noslīcinājies pils dīķī, bet reizēm parkā abi esot redzami. Pils parks ir apmēram 100 hektāru liels ar 30 dīķiem. 1905.gadā pili nodedzināja, un pēc tam to atjaunoja lauksaimniecības tehnikuma vajadzībām. Tāpēc no senās godības maz ir palicis. Pils īpašnieku baronu Mantefeļu kapeņu vietā tagad ir basketbola laukums, un 120 sugu koki parkā ieauguši garā zālē.
Embūtes pilskalnā dzīvojis Indulis, bet pretējā kalnā bijusi vācu ordeņa pils, kur mitusi Ārija. Kā liecina Raiņa luga, viņi satikās kaujā un iemīlēja viens otru. Ir dažādi nostāsti par viņu likteni pēc kāzām. Iespējams, ka abi dzīvoja laimīgi Vācijā. Bet varbūt turp devās Ārija viena, un Indulis krita kaujā, kad aizstāvēja pili pret iebrucējiem. Uzkāpjot pilskalnā, var iztēloties abas versijas.
Savdabīgs pretstats šīm un citām pilīm ir Eduarda Damberga veidotais naivās mākslas skulptūru un malkas krāvuma arhitektūras parks bijušās Lažas muižas pils vietā Aizputes austrumu nomalē. It kā nestabilais krāvums stāv jau desmit gadu, un droši vien būs skatāms vēl ilgi. Pie viena pils “korpusa” ir uzraksts, kas aicina tajā nerāpties.
Bet E.Dambergs ar izdomu un neatlaidību atjauno malkas pils būves. Ekskursanti ar Neptūna atļauju padzeras no viņa veidotās Nāras ūdens krūkas, priecājas par dzērvi meldros un Rūķi ar naudas maisu. Pie E.Damberga mājas durvīm kokā paslēpies mērkaķis. Turpat badīties gatavojas kazlēni, kam vilnas vietā aug zāle. Šīs un vēl citas skulptūras liecina par radošu garu. Ar to var pārcelties no būdiņas pilī vai otrādi, un atmiņās malkas pilij ir lemts ilgāks mūžs nekā to radītājam.
Atdzimst dievnami un teikas
Apriķu baznīcā, kas celta 17.gadsimtā, ir stilistiski vienots koktēlniecības ansamblis: kungu loža, ērģeļu luktas, ērģeles, altāris, kancele, biktssola un griestu glezojumi. Tās interjers gluži vai satriec ar savu košumu: balti – zili – zeltaini krāsoti kokgriezumi un tiem pāri mākoņos lidojošas figūras griestu velvēs. Tāpēc sirmais Apriķu dievnams tiek uzskatīts par Kurzemes sakrālās mākslas pērli. Tā ir arhibīskapa Jāņa Vanaga pirmā darbavieta. 1938.gadā K.Ulmanis baznīcai piešķīra valsts un savus līdzekļus griestu gleznojuma atjaunošanai. Tagad par vācu ziedojumiem atjaunots jumts.
1998.gadā atjaunota Priekules baznīca, kam interjeru izgatavoja Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņi. Bet slavenu to 17.gadsimta beigās padarījis Priekules kalējs, kas ar paša darinātiem spārniem nolaidies no baznīcas torņa kā Ikars. Šo faktu Pauls Dambis iemūžinājis operā “Spārni”. Priekulē ir dzejnieka Jāņa Petera dzimtās mājas. Tāpēc iespējams, ka viņa vai kāda cita autora darbā varēs lasīt par Keru pilskalnu, kuršu senvietu Pilspurva kalnā, dabas liegumu Runas kanjonveida ielejā vai diždāmas pilskalnu Vidvides krastā 14 metru virs jūras līmeņa.
