Ko tur var gribēt – viņam tāda bērnība bijusi – nereti dzird spriežam vai spriedelējam, meklējot iemeslus jau pieauguša cilvēka rīcībai. Šis patiesi ir ļoti svarīgs dzīves posms, kurā attīstās visi pieņēmumi un priekšstati par sevi un pasauli, apstiprina arī psiholoģe Ilze Āna, vienlaikus mudinot uzlūkot bērnības pieredzi – gan labo, gan slikto – kā dārgumu krātuvi veiksmīgākai rītdienai.
Posms, kurā jātiek galā ar dzīvi
“Pirmajos dzīves gados apgūstam ļoti daudz resursu, ko pēc tam tikai patērējam. Šajā laikā intensīvā tempā jānostājas vertikāli, jāsāk staigāt, runāt, pašam sevi apkalpot. Tajā pašā laikā, kad tik daudz jāizdara un jāiemācās, esam ļoti bezpalīdzīgi, atkarīgi no pieaugušajiem un pasaules kopumā. Tēlaini sakot, bērnībā jātiek galā ar dzīvi, kas ir kā džungļi, kuriem jālaužas cauri un kur aiz katra stūra glūn briesmoņi. Pieceļos kājās, bet priekšā – krēsls! Tikšu vai aizķeršos?” min Ilze, atklādama, ka, šo situāciju pozitīvi vai negatīvi atrisinot, ieskanas melodija, kas vienmēr būs dzirdama turpmāk dzīvē, sastopoties ar šķēršļiem. «Šī melodija ir metodes un pieņēmumi, kā tikt galā līdzīgā situācijā, kas vienlaikus ir iespējas un draudi. Var palikt arī pieņēmumā, ka pasaule ir briesmu pilna, draudīga, bet es – maziņš un nevarīgs, lai ar to cīnītos, vai arī uztvert to kā resursu – jau esmu ticis līdz šodienai, tātad aizķeršanās aiz krēsla toreiz nav mani “nogalinājusi”!”
Nevajag iestrēgt
Bērnībā ieskanas ļoti daudz nošu, tomēr to radīšanā nozīme ir nevis faktiem un notikumiem, bet attieksmei, ko paņemam no tiem līdzi. “Vienā ģimenē auguši bērni nekad vienādi nepaņems. Katrs situāciju redzēs pilnīgi atšķirīgi, tāpēc nekad nav par vēlu izmainīt atmiņas par bērnību, lai uzlabotu savu šodienu. Kā arī sacījis ievērojamais psihoterapeits Alfrēds Adlers, pieaugušā vecumā izmantojot bērnības atmiņas, mēs no tām izceļam nevis notikumus, bet savu šodienas redzējumu,” stāsta I.Āna, mudinot veikt savdabīgu bērnu dienu rekonstrukciju, piemēram, veidot atmiņu kolāžu no fotogrāfijām. “Vieni izvēlēsies bildes, kur būs vieni paši, un paskatieties, kas viņi ir šodien! Citi savukārt visās fotogrāfijās stāvēs bariņā. To var rekonstruēt, lai noskaidrotu, cik tālu esmu ticis. Bet pozitīvā nots ir tajā – ja zinu, kur šodien atrodos, varu izvēlēties izdarīt izmaiņas, lai nākotne būtu cita. Notikumi nav maināmi, bet kāpēc man visu laiku būtu jānes līdzi viens un tas pats stāsts, ka, piemēram, grūtību priekšā vienmēr jāatkāpjas? Man šajā stāvoklī nav jāiestrēgst!” ir pārliecināta Ilze.
Kādus akcentus izvēlamies?
“Ričards Bahs sacījis, ka mēs vienmēr varam brīvi mainīt savas domas un izvēlēties nākotni vai citu pagātni. Atceroties bērnību, mēs parasti izvēlamies tos notikumus vai to emocionālo nokrāsu, lai saprastu sevi šodien,” vēlreiz min
I.Āna, skaidrojot, ka atmiņas ir pilnas ar ļoti dažādu pieredzi. Jautājums vien, kādus akcentus mēs saliekam. To mainīšana ir savdabīgs garīgās veselības SPA. “Mūsu primārais mērķis ir būt veseliem un iekļauties dzīvē, būt mierā, līdzsvarā un harmonijā, un visi cilvēki taču vēlas būt laimīgi! Bet dzīves līnija šūpojas no mīnusa uz plusu, tāpēc ļoti būtiski atcerēties arī savu sliktāko notikumu. Šī atmiņa ir visvērtīgākā, jo rāda kustību ārā no tās. Tajā ietverta visa personības kapacitāte. Noliekot to blakus skaistākajai atmiņai, šī dinamika parādās. Ja vienā pusē esmu vientuļš, pamests, nelaimīgs, pasaule ir draudu pilna, visi melo un māna, tad pozitīvajās atmiņās vienmēr kāds ir līdzās, atbalsta un iedrošina, jūtos nozīmīgs un apzinos sevi kā vērtību. Ieraugām, no kā vēlamies izvairīties un ko sasniegt. Un, lai gan mums ir tendence izvairīties no negatīvā, tajā ir resurss un cerība. Zinu, ko nevēlos, bet vienlaikus pazīstu pazīmes, kad tas tuvojas, zinu, ko darīšu un kā tikšu galā. Neirotiska personība gan parasti izvēlas izvairīties no tā un attīsta dzīvesveidu, lai nebūtu jātiek galā ar dzīves uzdevumiem, piemēram, draudzību, mīlestību, vecāku statusu un darba attiecībām!” stāsta Ilze, norādot, ka būtiska nozīme ir arī pašām pirmajām atmiņām – labi, ja līdz piecu gadu vecumam. “Tās ir pirmā nots, tāpēc svarīgi noskaidrot, kas tur bija un kādas emocijas raisīja – mažoru vai minoru. Te gan nav jāsacenšas laika ziņā. Gadās arī, ka cilvēks uzreiz nevar atcerēties, kad mudinu viņu kaut iztēloties, kāds viņš varētu būt bijis pāris gadiņu vecumā, bet parasti atmiņas pēkšņi sāk nākt lielā daudzumā,” piebilst I.Āna, iedrošinot objektīvi vērtēt savu pirmo dzīves pieredzi, kas palīdz saprast sevi, kā arī savas veiksmes un neveiksmes.
Saules zemē
Inese (35): – Manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar siltu, saulainu istabu, mammas klēpi un viņas krellēm – brūnām, spīdīgām bumbām, kas šķita milzīgas. Tad man bija nepilns gadiņš.
Arī es bērnību varu saukt par savu sapņu un pasaku zemi – gaišu un saulainu, kur vienmēr ir vasara. Es tiešām neatceros, ka būtu salusi vai nepatikā sarāvusies no aukstiem vējiem, kas man ļoti traucē dzīvē tagad, kad esmu pieaugusi. Bērnībā jutos droša un pasargāta. Iespējams, tādēļ, ka saviem vecākiem biju pirmais ilgi gaidītais bērniņš. Šo izjūtu saglabāju arī, kad pēc dažiem gadiem piedzima brālītis, kam biju lielā un gudrā māsa.
Man arī paveicās, ka agri ieguvu draudzeni, ar kuru turējāmies kopā līdz pat skolas beigām. Tas bija ļoti radošs dzīves posms, kurā mācījos attiecības – kad piekāpties, pastāvēt par savu, piedot un atvainoties, kā dalīties savos sapņos un noslēpumos. Domāju, tas man palīdzējis izveidot stabilu laulību.
No bērnības esmu arī paņēmusi, ka pašas bērni pēc iespējas vairāk jāņem līdzi uz dažādiem pasākumiem un izbraukumos, bet viņus nedrīkst spiest ar varu kaut ko darīt, piemēram, iepazīties. Vienas no nepatīkamākajām atmiņām saistās ar to, ka, maniem vecākiem esot ļoti sabiedriskiem, bieži nācās uzturēties nepazīstamu cilvēku (arī bērnu) sabiedrībā un sākt ar viņiem komunikāciju. Tas ļoti nogurdināja. Tāpēc nelabprāt uzturos svešu cilvēku klātbūtnē, jo jūtos neērti, ka nespēju viņus uzrunāt.
Citādi par bērnu dienām nevaru sūdzēties. Kaut daudziem tādas būtu!
