Kopš aprīļa Lejasciema pagasta centrā ierīkots skaistumkopšanas un veselības salons, kura īpašniece un pagaidām vienīgā darbiniece ir Valda Šķendere, kura vienlīdz labi pārzina gan skaistumkopšanas noslēpumus, gan arī netradicionālo lauksaimniecību.
Kopš aprīļa Lejasciema pagasta centrā ierīkots skaistumkopšanas un veselības salons, kura īpašniece un pagaidām vienīgā darbiniece ir Valda Šķendere, kura vienlīdz labi pārzina gan skaistumkopšanas noslēpumus, gan arī netradicionālo lauksaimniecību.
“Pēc profesijas esmu medicīnas darbiniece. Savulaik pabeidzu Rīgas 1. medicīnas skolu, pēc kuras vairākus gadus strādāju Stāmerienas ambulancē par feldšeri. Pagājušajā ziemā radās izdevība apmeklēt klasiskās masāžas kursus,” stāsta V.Šķendere. Salona saimniece jau pirmajās darba nedēļās sapratusi, ka klientiem jāpiedāvā dažādas izvēles iespējas, tāpēc tagad salonā ir arī solārijs, gaismas terapija, kā arī kosmētiskā masāža.
“Lejasciemieši ir iecienījuši gaismas terapiju, īpaši, kad uz lūpām uzmetušās herpes jeb tā sauktās aukstumpumpas, kā arī ja ir pinnes, sāp kakls, ir kāds sasitums, apdegums vai ātrāk jāsadziedē brūces,” stāsta V.Šķendere.
Visvairāk pieprasītas esot muguras un sprandas masāžas.
“Masāža būtībā ir smalka lieta, bet vajadzīga katram cilvēkam. Uzskatu, ka mugura ir jāmasē ne tad, kad tā jau sāp, bet profilaktiski, lai nenonāktu līdz sāpēm,” uzskata speciāliste. Viņa ir gandarīta, ka skaistumkopšanas salonu apmeklē ne tikai jaunietes un jaunieši. Zinot, ka salonā strādā sava pagasta cilvēks, var justies brīvāk, daudzi pagasta cilvēki iedrošinājušies pirmo reizi apmeklēt solāriju, lai gan pirms tam no tā baidījušies.
V.Šķendere stāsta, ka klientiem drīzumā varēs piedāvāt arī limfadrenējošo masāžu un relaksējošo masāžu. Jauniegūtās zināšanas arvien vairāk mudina uz to, ka salonam nāksies rast plašākas telpas, tāpēc Valda labprāt iegādātos dzīvokli, ko piemērotu salona vajadzībām. Iespējams, ka tālākā nākotnē lejasciemieši varēs izbaudīt arī ūdens masāžas.
Salona saimniece pozitīvi vērtē to, ka veiksmīgi iespējams apvienot privāto biznesu ar upeņu audzēšanu, kas pamazām pārvēršoties par vaļasprieku, jo grūti pārdot ogu ražu.
“Kad jālasa upenes, dodos atvaļinājumā, bet ogulājus apkopt iespējams pēc darba vai arī brīvdienās,” stāsta V.Šķendere.
Viņa uzskata, ka visu iespējams paspēt, iepriekš rūpīgi plānojot darāmo.
