Rēzeknes novadā netālu no Rāznas ezera atrodas Mākoņkalns, ko sauc arī par Padebešu kalnu un Volkenbergu. Tas atrodas Latgales augstienes, Burzavas paugurainē, Mākoņkalna pagastā. Senā latgaļu pilskalna augstums ir 247,4 metri, tas paceļas apmēram 60 metrus virs apkārtnes. Kalnā ved stāvas koka kāpnes, kāpiens ir pamatīgs. Taču no koka skatu platformas paveras burvīga ainava uz 2,1 kilometra attālo Rāznas ezeru. Īpaši, ja kalnā kāpsiet tad, kad kokiem vēl nav lapu, jo tad ainava ir daudz plašāka. Un pavasarī, kad zied vizbulītes, viss kalns ir debešķīgi zils.
1938.gadā Mākoņkalnā kāpis arī Latvijas pirmās brīvvalsts prezidents Kārlis Ulmanis, kad viesojies Latgalē. Par godu šim notikumam kalna pakājē ir uzlikta piemiņas plāksne.
Teika vēsta, ka Mākoņkalnā, kur redzamas drupas, nogrimusi pils. Pils nogrimusi kopā ar skaistu meiteni – princesi, kura esot bijusi nolādēta. Meiteni apsargājot melns suns. Pirmajā Lieldienu naktī princese izejot ārā un gaidot cilvēku, kurš varētu noņemt viņas lāstu. Ja gribot princesi redzēt, jāņemot pilnīgi melns kaķis, melns suns un gailis un Lieldienu naktī divpadsmitos jāiet uz Mākoņkalnu. Kad gailis dziedās, suns ries un kaķis ņaudēs, tad varēšot ieraudzīt skaisto meiteni. Nav gan zināms, vai tas tiešām kādam izdevies.
Vissenākais krustnešu cietoksnis
Literatūrā minēts, ka jau 1236.gadā tur atradusies letgaļu koka pils, kurā iekārtojās Zobenbrāļu ordeņa garnizons, tā bijusi viens no pirmajiem nocietinājumiem Latgalē. Tagad gan no Volkenbergas pils saglabājušies tikai aizsargmūra fragmenti un iebrukusi pazemes eja. Volkenbergas pils bija vissenākais krustnešu cietoksnis Lotigolas zemē, kā tolaik sauca Latgali. Lotigolas zemi Livonijas ordenis ieguva pēc Jersikas pēdējās dalīšanas 1239.gadā.
Volkenbergas pils būvēta augstā pilskalnā, lai būtu labi pārskatāms ceļš no Lietuvas dižkunigaitijas un Jersikas uz Pleskavas un Novgorodas zemēm, kas tajā laikā gāja gar Rāznas ezeru. Šis ceļš bija stratēģiski ļoti svarīgs. Pils sastāvēja no priekšpils un galvenās pils, kurai bijusi trapeces forma ar sienu garumu 62 un 52 metri. Priekšpili no iekšējās pils atdalīja 62,5 metrus gara un 3,05-3,30 metrus bieza aizsargsiena, no pārējām pusēm pilskalna stāvās sienas sargāja zemes vaļņi ar koka pāļu sienām jeb palisādēm. 1242.gadā Livonijas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, bet 1248.gadā karaspēks, ko sūtīja lietuviešu dižkungs Mindaugs, pakļāva Lotigolas un Polockas zemes.
Polockas kņazi laika posmā no 1253. līdz 1263.gadam no Lotigolas atteicās par labu Livonijas ordenim. Tas 1263.gadā Mākoņkalnā uzcēla Livonijas ordeņa komtura Volkenberga pili ar mūra aizsargsienu. Pirmā rakstiskā liecība par Volkenbergas pili ir Livonijas ordeņa Volbenburgas komtura Teodoriha parakstīts dokuments. Volkenbergas komturs tolaik bijis valdnieks visām Lotigolas zemēm. Savu militāro nozīmi Volkenbergas pils zaudēja, kad Volkenbergas komturs pārcēlās uz Daugavpils komturu pili, ko uzcēla 1275.gadā. Tad Volkenbergas pils pārvaldībā esošo Lotigolas teritoriju Livonijas ordenis sadalīja Rēzeknes fogtiem pakļautajā ziemeļdaļā un Daugavpils komturiem pakļautajā dienviddaļā.
Par Volkenbergas pilsnovada īpašumu sadalīšanu trim pilskunga meitām vēsta teika. Pēc Mākoņkalna pils valdnieka un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi sadalīti viņu trim meitām – Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes sev uzcēlusi jaunu pili: Roze – Rēzekni (vācu: Rositten, ordeņa pils celta 1285.gadā), Lūcija – Ludzu (vācu: Lucin, ordeņa pils 1399.gadā) un Marija – Viļaku (vācu: Marienhaus, klosteris 1293.gadā).
Pili neatjaunoja
Literatūrā ir informācija, ka pilskalns ticis izmantots vēl 1347. un 1350.gadā, bet cīņās ar lietuviešiem pils tika nopostīta un pēc tam vairs netika atjaunota, par ko liecina 1875.gadā gleznota ainava, kurā redzamas tikai pilsdrupas.
Mūsdienās no pils saglabājusies 4-6 metrus augsta no laukakmeņiem un ķieģeļiem mūrēta aizsargsiena 9,6 metru garumā. Bijušās priekšpils vietā padomju laikā uzbūvēta estrāde. 19.gadsimta 80.-90.gados Mākoņkalnā mākslas zinātnieka Vilhelma Neimaņa vadībā tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Mākoņkalna viduslaiku pils ar Kultūras ministrijas 1998.gada 29.oktobra rīkojumu Nr.128. apstiprināta par Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli. Bioloģiski vecie un liela izmēra koki, kas ilgstoši auguši stabila mitruma apstākļos, kā arī liela izmēra atmirusi koksne un kritalas ir izcila dzīvotne ķērpjiem. Mākoņkalna dabas lieguma zonas apšu mežos konstatēts ļoti rets, īpaši aizsargājams ķērpis kollema.
