Uzaugu Gulbenes pievārtē. Spilgtākās atmiņas saglabājušās par 1944.gada pavasari, kad no lauku mājas varēja dzirdēt pilsētas bombardēšanu. Tumsā sārta blāzmoja debesu mala no posta darbiem.
Uzaugu Gulbenes pievārtē. Spilgtākās atmiņas saglabājušās par 1944.gada pavasari, kad no lauku mājas varēja dzirdēt pilsētas bombardēšanu. Tumsā sārta blāzmoja debesu mala no posta darbiem. Pārdzīvotas kara šausmas, varas maiņas. Nabadzība un posts kā laukos, tā pilsētā. Atceros, ceļi bija grūti izbraucami, arī pilsētas ielas. Braucot pa Brīvības ielu uz dzirnavām, bija jāpiedomā, kā izbraukt, lai rati neapgāztos.
Atminos tirgus laukumu pilsētas centrā starp pašreizējo kultūras centru un rajona padomes ēku. No laukiem brauca ar zirgu pajūgiem. Varēja nopirkt ne tikai sivēnus, bet arī citus mājdzīvniekus. Kāda uzņēmīga sieviete tirgoja mājās ceptus ar biešu sīrupu saldinātus cepumus un siltu no cigoriņiem gatavotu kafiju. Tika piedāvāts īsts lauku sviests un citi piena produkti, ogas, augļi, dārzeņi. No apaviem atceros koka tupeles un pastalas. Vēlāk nelielās būdiņās – pārdotavās tirgoja skaistus audumus un citas dzīvei noderīgas lietas. Tirgus laukuma malā bija neliela beķereja, tur cepa garšīgas smalkmaizītes. Vēlāk pēc gadiem saimniecības preču veikals.
Tagad par tirgus laukumu nekas tur neliecina. Ir izveidots jauks skvērs. Tur aug dažādu sugu un šķirņu koki un krūmi. Katrā gadalaikā var ievērot kaut ko savdabīgu. Pamanāma ir arī superdārgā (nav tikai manas domas) eglīte, kura aug lēnām, bet stabili. Jauki pastaigāties no pavasara līdz rudenim, bet pasakainas sajūtas ir gada tumšākajā laikā, kad tur kokos mirdz tūkstošiem gaismiņu un bērniem straujāk pukst sirsniņas.
Tika izbūvēts kultūras nams, kurā skatījāmies izrādes no Valmieras, Rīgas teātriem. Neaizmirstami bija koncerti ar tolaik jaunā komponista Raimonda Paula piedalīšanos.
Vieni lietaini dziesmu svētki notika kultūras namā, kur piedalījās viesi no Igaunijas Gustava Ernisaksa vadībā. Cik saviļņojoši beigās kopdziedājumā toreiz skanēja “Pūt, vējiņi!”.
Arī tagad kultūras centrā ir daudz saistošu pasākumu. Sevi pilnveidot var visu paaudžu cilvēki.
Labi varam justies Gulbenes bibliotēkā. Tā ir mainījusies no nelielas grāmatu krātuves uz mūsdienīgi aprīkotu bibliotēku. Varam lasīt avīzes, žurnālus, saņemt grāmatas, izmantot datoru un tā tālāk. Patīkamas, saistošas ir organizētās tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem un citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tikai labus vārdus var sacīt par laipnajām bibliotēkas darbiniecēm.
Bērni un jaunieši var mācīties mūzikas, mākslas un sporta skolās, sevi attīstīt treniņos stadionā un dažādās sacensībās.
Pēc kara jauki kopā sanākšanas pasākumi bija uz mazās estrādītes Jaunatnes parkā. Klausījāmies koncertus, skatījāmies uzvedumus un dancojām, līdz ausa gaisma. Tagad šajā parkā priecē puķu un skujeņu dobe, gulbīšu ģimenīte ar mazo strūklaku, jauki atpūtas soliņi, pa kuriem (ļoti nepatīkami) staigā smēķējoši jaunieši. Ir arī jauks stūrītis bērniem, kurš tiek gan postīts no trakojošiem jauniešiem, gan katru gadu atjaunots. Neglīta ir tā mēslu čupa pie bērnu šūpolēm. Tā uzrodas un atkal pazūd. Tur redz gan sadzīves atkritumus, gan sētnieces izber saturu no saviem spaiņiem. Lai nu būtu konteiners saprātīgi norobežots no bērnu laukuma un ielas puses, bet ne mēslu čupa. Varbūt nevajadzētu par to šodien runāt, bet varbūt kāds sapratīs, kaut ko izdarīs.
Vasarā Gulbene ir patiesi zaļa pilsēta. Pavasarī lapu plaukšanas laikā skaista ir Bērzu iela. Sārtas zied ābeles gar Ābeļu ielu. Sīpolpuķēm, ķiršiem, plūmēm ziedot, varam priecāties par krāšņo rotu katrā dārzā. Šogad februārī kautri sveicina sniegpulkstenīši.
Pēdējos gados ir uzbūvētas ēkas: lielveikali, bankas un citas. Viena no skaistākajām, kuras košos tornīšus var tālu redzēt, ir katoļu baznīca.
Kā skaista dāvana ir Vecgulbenes muižas siernīca un manēža, kas tagad kalpos mūsdienīgiem nolūkiem un pasākumiem. Brauks mūsu novada ļaudis, apmeklēs tuvāki un tālāki tūristi, arī mēs garāmejot priecāsimies no sirds.
Tagad esam pārliecināti, ka arī luterāņu baznīcu atjaunos agrākajā izskatā ar kādu investīciju palīdzību. Nebūs tak smuki, ja pretī atjaunotajām Vecgulbenes muižas ēkām kautri galvu noliekusi stāvēs pēc pēdējā kara līdz galam neatjaunotā baznīca.
Tik daudz kas mūsu pilsētā ir mainījies uz labo pusi. Ir būvēts, stādīts, atjaunots un sakārtots. Daudz vēl ir darāmā, bet par paveikto paldies no sētnieka līdz Gulbenes augstākajām amatpersonām.
Ar seniores domu – pensionāre
