Gribu izteikt savas pārdomas un vērojumus no sīkzemnieku skatpunkta.
Ir dzirdēti izteikumi no Zemnieku savienības viedokļa, ka mazās saimniecības jālikvidē, jo nezāļu sēklas no to laukiem piesārņojot lauku lielburžuāzijas plašos tīrumus. Daļēji tā tas var būt, bet jāpiebilst, ka ir vēl viena šķira, kas veicina lauku zemes aizaugšanu. Tie ir zemes uzpircēji, pārpircēji, spekulanti. Tiek sapirkti par iespējami zemāku cenu lauku īpašumi, saimnieciska darbība tur nenotiek, aramzeme aizaug, vienīgi izcērt mežus un tamlīdzīgi. Īpašnieki gaida cenu pieaugumu, lai pārdotu tālāk.
Šādu piemēru ir daudz arī Rankas pagastā mums kaimiņos. Viens īpašnieks savu zemi pārdeva par 400 latiem hektāru, var teikt, “tika apjāts”, jo Vidzemē tik lēta zeme nav “normāla lieta”. Blakus esošai kaimiņzemei šinī vasarā īpašnieki mainījās divas reizes, pēdējais no tiem pārdeva mežu, uzpircējs to steidzīgi tikko izcirta par spīti lietainajam laikam. Ar smago tehniku vietējais ceļš tika pārvērsts par dubļu un ūdens jūru. Nav cerību, ka tas vispār tiks salabots. Citā debespusē netālu esošajā īpašumā, ko iegādājās kaut kur tālu dzīvojošs pilsonis, arī vienīgā darbība bija meža izciršana.
Šādi uzpircēji, pārpircēji ir galvenie dabas postītāji un piesārņotāji, nevis sīkzemnieki. Mēs arī šovasar iespēju robežās labiekārtojām savu teritoriju, izvācām krūmus, audzējām bišaugus un citu. Bet vai ir vērts, ja par šo platību jāmaksā dubultnodoklis? Varbūt tad bites jālikvidē. Ja lielsaimnieki saņem “visādas naudas” no Eiropas, mums ne kapeika nav tikusi par zemi, ko izmanto arī citi. Toties arvien lielāki nodokļi tiek uzlikti tieši nabadzīgajiem. Sīkzemnieku diskriminācija turpinās, un daudzi likvidē nelielos īpašumus.
Kopumā jāsaka, ka Latvijā kapitālisma humanizācija nenotiek. Maksimālās peļņas iegūšana jebkādiem līdzekļiem, arī negodīgā ceļā – joprojām galvenais tā sauktā mežonīgā kapitālisma dzinējspēks, kā to jau savā laikā formulēja marksisti. Latviju var dēvēt veclaicīgā stilā kā buržuāziski demokrātisku republiku, kas pēc būtības tā arī ir.
