Jauna kārtība izglītības jomas finansēšanā, finansējuma samazinājums izglītībai, kā arī skolu tīkla optimizācija ir pārmaiņu laiks skolotājiem. Ko par to domā Gulbīša vidusskolas direktors Jānis Ļoļāns?
– Kā jūs vērtējat skolu tīkla optimizāciju un izeju šajā laikā?
– Ja būtu finansējums, tad būtu labāk atstāt vairāk skolu un tā, lai tās tuvāk bērnu dzīvesvietām, bet šī finansējuma nav. Tādā gadījumā deputātiem ir jāskatās uz novada karti vai izglītības ministrei Tatjanai Koķei – uz Latvijas karti, un jādara tā, lai bērnam neiznāk mērot ceļu līdz skolai desmitiem kilometru, lai katrā no apgabaliem būtu skola. Bet domāju, ka arī no 1.janvāra neizbēgsim no skolu slēgšanas, arī mūsu novadā. Ja nu vienīgi pēkšņi finansējums parādās…
Figurē skaitļi – 62, tad dzird 78 miljoni par kārtējo finansējuma samazinājumu izglītībai. Bez šaubām, ņemot vērā šādu kārtējo samazinājumu, skolas būs jāslēdz.
– Kā mēs esam nomākuši pie šādas situācijas?
– Domāju, ka ne tikai par skolu reformu, bet arī citām lietām kopumā būtu jāatbild vismaz tām valdībām, kas valdīja Latvijā pirms pieciem gadiem. Tās ir pilnīgas muļķības, ka šie cilvēki neredzēja, kas notiek ar finansēm vai ar dzimstību.
Iepriekšējos gados augusta beigās dzirdējām, ka trūkst skolotāju tādiem vai citiem priekšmetiem. Parasti trūka simtiem skolotāju, pēkšņi viens sitiens un nevis trūkst, bet tūkstošiem paliek lieki! Tie bērni, kas beidza skolu pirms pāris gadiem un tagad studē pedagoģiju, nekad tur nebūtu stājušies, ja būtu zinājuši, ka pedagogu ir par daudz. Daži tagad ir 2., 3.kursā un nezina, vai šo izglītību turpināt. Tāpēc tagad vajadzētu paņemt visu ministru sēdes un atreferējumus, kas tajā laikā paredzēja šo situāciju un teica, ka nedrīkst tā rīkoties un jādara viss, lai naudu kaut kā ieekonomētu, tiem būtu tagad jāatrodas valdībā. Pārējie, kas tur tikai paceļ rokas, nedomādami par tautu, neko jau nezaudē, jo viņu kabatas jau ir pilnas. Tagad mēs redzam, ka algas, piemēram, ir samazinātas par 20 procentiem. Matemātiski procenti jau neko neizsaka. Ja cilvēkam ir bijusi alga 5000 latu un viņam to samazina par 20 procentiem, tad saņem 4000 latu, bet, ja cilvēkam bija tikai 200 latu un viņam noņem 20 procentus, tad viņš saņem 160 latus. Un to jūt! Ja jebkurš mūsu cilvēks saņemtu 300 vai 400 latu, viņš mācētu izdzīvot. “Lielie cilvēki” bļauj, ka viņi arī ir samazinājuši, bet tās ir muļķības. Viņiem nav nekādas krīzes. Viņiem krīze būtu tad, ja būtu noteikta augstākā algas robeža, piemēram, 1000 latu un tad attiecīgi uz leju. Iznāk, ka tie, kas ir lejā, Latviju sponsorē, velk uz augšu. Un izglītība no citām jomām šajā ziņā ne ar ko neatšķiras. Visām valstīm ir grūti, bet nav tādas valsts, kuru grūtību ziņā tagad varētu pielīdzināt Latvijai.
Mūsu valsti vada nevis profesionāļi savās nozarēs, bet partiju biedri. Kura partija ir augšā, tā savelk tur visus savējos, bet, vai kaut ko sajēdz vai ne, par to neviens neinteresējās.
– Vai skolotāju attieksme pret darbu tagad ir mainījusies?
– Es varu runāt tikai par savu kolektīvu. Simtprocentīgi par visiem pateikt nevaru, bet domāju, ka varbūt retajam attieksme pret darbu ir mainījusies.
“Domāju, ka ne tikai par skolu reformu, bet arī citām lietām kopumā būtu jāatbild vismaz tām valdībām, kas valdīja Latvijā pirms
pieciem gadiem.”
Jānis Ļoļāns
– Ko domājat par skolotāju streiku oktobrī?
– Piektdien bija direktoru seminārs, kurā mēs runājām par streiku. Līdz 18.oktobrim katrs kolektīvs arodbiedrībai iesniegs savas domas par šo jautājumu, un tad tiks kopīgi izlemts. Mani gan māc lielas šaubas, vai ar šo streiku izdosies kaut ko panākt, jo mūsu valdība vienkārši nedzird. Streika labums būtu tikai tāds, ka mēs parādītu citām valstīm, kur mēs esam. Streikam efekts būtu tad, ja vienlaikus streikotu visu nozaru pārstāvji.
Streikam ir viens mīnuss, proti, skolotājiem jau tagad naudas nav, un, ja izlems streikot, kamēr ir rezultāts, tas var ilgt varbūt nedēļu, divas, tad tas būs bezalgas darbs, bet mums jau augusts bija bezalgas. Skolotāji pēdējo algu saņēma
4.jūnijā.
– Ir tautieši, kuri norāda, ka skolotāji paši vainīgi – streikojuši, prasījuši lielākas algas un tagad dabū pretī.
– Skolotāji bija spiesti prasīt lielākas algas. Tie cilvēki, kas atrodas pie varas, nepārtraukti ceļ algas, un to taču visi redz. Jo loģiski, ka līdz ar algu celšanu cēlas cenas un skolotājs vairs nevarēja veikalā nopirkt elementāras lietas, tāpēc viņam nebija cita varianta. Tur jau no sākuma vajadzēja augstāk domāt. Faktiski nevienam nevajadzēja celt algu vai, ja celt, tad saprāta robežās. Bet ne jau tā, ka vieniem alga ir tūkstošos, bet citiem – pāris simti.
– Kāda ir lauku vidusskolu nākotne?
– Es domāju, ka lauku vidusskolas nepastāvēs, arī mūsu novadā. Tas ir tikai laika jautājums. Pastāvēs tur, kur skolēnu skaits ir liels.
Skolēnu skaits strauji samazinās, un daudzi, piemēram, strādā Gulbenē, bet dzīvo Jaungulbenē, atvest un aizvest bērnu uz skolu un no skolas nav problēmu. Tā ka es tik rožaini neskatos uz lauku vidusskolām nākotnē. Diemžēl. Piemēram, šogad sastādot tarifikāciju Gulbīša skolā, man no 20 skolotājiem tikai 5 strādā uz likmi, bet 15 – zem likmes. Skolēnu skaits neļauj notarificēt skolotājam algu par vienu pilnu likmi.
– Skolotāji var pieteikties arī stipendijām.
– Pagājušajā gadā tie skolotāji no mūsu skolas, kuri bija iesnieguši pieteikumus stipendijām, tās arī saņēma. Šogad arī skolotāji ir iesnieguši pieteikumus stipendijām, bet no 63 iesniegušajiem, ja nemaldos, tikai 39 skolotājiem tās tiks piešķirtas. Kritērijs ir tāds, ka piešķirs stipendijas tiem, kuriem ir vairāk mācību stundu, tātad sanāk, ka lauku skolas uz šo stipendiju gandrīz pretendēt nevar, jo vienkārši nevar savākt tik daudz stundu.
– Ko domājat par jaunu standartu un programmu izstrādāšanu?
– Izglītības jomā mēs neesam bijuši slikti. Padomju laikos, piemēram, matemātikā, uz iegūtajām vietām starptautiskajās olimpiādēs godalgoto vietu skaits Latvijai bija lielāks nekā pašreiz. Visas tā saucamās reformas, kad tiek mainīti standarti, programmas un tā tālāk, vai tas ir vajadzīgs? Saprotu, vēsture ir jāmaina, tur bija cits skatījums, nu, vēl literatūra. Tā ir cita lieta. Bet vai tiešām visur tā ir jāmētājas, izstrādājot arvien jaunus standartus un programmas?
– Varbūt, piemēram, pamatskolās skolotājiem vajadzēja dot iespēju mācīt vairākus priekšmetus?
– Ministru kabineta noteikumi par prasībām skolotājiem nav atcelti, tāpēc tā darīt nedrīkst. Saprotu, kādreiz Ulmaņa laikos uz četrām vai piecām klasēm strādāja divi skolotāji. Acīmredzot viņi mācīja visu. Zaudētāji ir vidusskolas skolotāji, kuri māca, piemēram, fiziku vai ķīmiju. Viņi ir zaudētāji tāpēc, ka nav iespējas vēl kaut ko pasniegt. Ieguvēji varbūt tiešām ir tie, kuri nevis studēja maģistratūrā, bet ieguva maksimāli vairāk sertifikātu, jo tad ir tiesības pasniegt vairākus priekšmetus.
– Ko jūs domājat par koeficientu sistēmu, pēc kuras tagad rēķina skolēnu skaitu?
– Vidusskolas uz tā var spēcīgi iegūt. Iespējams, vidusskolām šīs koeficients ir lielāks, jo vidusskolēnam vajag fizikas, ķīmijas laboratoriju, sanāk, ka it kā skolai vajag vairāk naudas. Varbūt uz šī rēķina tika nolemti šādi koeficienti. Taču mazajās klasēs sanāk, ka reālo skolēnu skaits ir lielāks, bet, aprēķinot pēc koeficientiem, skolās sanāk mazāk skolēnu.
– Varbūt valdībai ir tāda dziļa doma, ja šādus koeficientus izstrādā attiecībā uz lauku skolām?
– Arī varbūt.
– Jūsuprāt, ir pareizi, ka nauda seko līdz novadam un tas izlemj, ko darīt tālāk, vai tomēr naudai būtu jāseko līdz skolai?
– Arī pašreiz daudzu skolu direktori, tie gan nav mūsu novada, tā arī pieprasa, lai nauda sekotu līdz skolai, jo tad nav tādu iespēju piešķirt, piemēram, pamatskolām papildus nepilnu likmi, kā tas notika pie mums. Manuprāt, naudai jāseko līdz skolai un tad – kā būs, tā būs.
