Ziemassvētki bērnībā bija ļoti gaidīti un godā celti. Jau laikus mācījāmies dzejolīti, lai svētku vakarā pie eglītes to labi zinātu. Liels kauns tam, kurš minstinājās un aizmirsa.
Ziemassvētki bērnībā bija ļoti gaidīti un godā celti. Jau laikus mācījāmies dzejolīti, lai svētku vakarā pie eglītes to labi zinātu. Liels kauns tam, kurš minstinājās un aizmirsa.
Eglītes izraudzīšanās un pārnešana mājās bija tēva pienākums. Viņš prata atrast to kuplāko un krāšņāko. Ja nebija pārāk auksts, tēvs ņēma mūs līdzi. Ak, kas tie bija par priekiem! Bridām pa pūkaino sniegu, vērojām zaķīšu un stirniņu pēdas, snīpis nosalis, bet paši sārtiem vaigiem un laimīgi. Svētku sestdienā iekurināja lielo maizes krāsni. Cepa baltmaizi, speķa pīrādziņus, piparkūkas. Mēs, bērni, no mīklas veidojām mēnestiņus, zvaigznītes, eglītes. Virtuvē smaržoja gaļas ēdieni, zirņi, kāposti. Uz Ziemassvētkiem mājās visam vajadzēja būt tīram un spodram. Istabas bija sakoptas, bērni nomazgāti lielajā koka vannā. Istabā tika ienesta eglīte. Vispirms zaros nostiprinājām svečturus, tad ielikām baltas svecītes. Iekarinājām sarkanus ābolīšus, garas bārkstainas konfektes un piparkūkas. Kā sniedziņu kaisījām mazas vates piciņas. Svētku vakarā pulcējāmies lielajā istabā pie balti klāta galda. Iededzinājām svecītes un katrs izvēlējāmies savējo. Jo ilgāk deg, jo garāks mūžs. Pēkšņi – klauvējiens pie durvīm. Ziemassvētku vecītis ar žagaru bunti un baltu bārdu lielā kažokā. No uztraukuma ausis svila. Nu bija jāparāda, ko protam. Tad dāvanu maiss vaļā! Katrs dabūja mazu nieciņu. Atceros, ka man reiz tika lelles porcelāna galviņa, citreiz krellītes. Es tikai dažreiz nevarēju saprast, kāpēc tādā svarīgā brīdī tēvam vienmēr bija jābaro zirgi. Otrajos Ziemassvētkos braucām ciemos. Mēs, ietīstīti segās, aiz prieka spiedzām, kad Bēris, rikšodams un krēpes purinādams, meta sniega pikas no pakaviem ragavās. Apkārt tāds skaistums! Eglītes, rotājušās baltās villainēs. Uz māju jumtiem bieza sniega sega, no skursteņiem taisna dūmu strūkliņa kāpj debesīs. Pieaugušie bija smaidīgi un laipni. Ikdienā tikām rāti un pat pērti par nepaklausību. Bet svētkos visi velkam baļķu vedamās ragaviņas lielajā kalnā un joņojam lejā, ka vējš gar ausīm svilpo. Tad visi sabirām sniegā. Smiekli, čalas un jautrība! Svētki aizskrēja nemanot.
Priekšā – garā ziema un nākamie svētki – Lieldienas, kad pavasaris rāda savas zīmes.
Ā.Silava no galgauskas
