Viņš ir viens no vairākiem simtiem zemessargu Gulbenes rajonā. Zemessardzē no pašas sākotnes, kad tika atjaunota Latvijas brīvvalsts. Ar nezudušu uzticību, ticību kopējai lietai.
Viņš ir viens no vairākiem simtiem zemessargu Gulbenes rajonā. Zemessardzē no pašas sākotnes, kad tika atjaunota Latvijas brīvvalsts. Ar nezudušu uzticību, ticību kopējai lietai. Viņš ir Zemessardzes 25. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandieris virsleitnants Edgars Stepāns.
Laikā, kad valdība pa brīdim šūpojas, vai ir nemainīgas vērtības?
Valdības krīze… Tas jau viss tomēr ir politika un tās aizkulises. Lai nu ar to ņemas politiķi, mums, zemessargiem, ir citi uzdevumi. Mēs esam tuvāk pie tautas, tuvāk pie zemes. Politikā neiesaistās ne Bruņotie Spēki, ne Zemessardze. Mēs pildām savus uzdevumus, kas ir skaidri formulēti. Protams, katrs individuāli sekojam politikai, skatāmies televīzijas pārraides, to pašu Jāņa Dombura raidījumu “Kas notiek Latvijā?”. Bet mēs, zemessargi, esam tie, kas nākuši no tautas. Ja cilvēks ar savu ideju, domu ir nācis uz Zemessardzi, tad arī pieturas pie tā. Nevar būt tā, ka cilvēks vienā brīdī saka, ka būs zemessargs, un vienā dienā apgriežas uz papēža un saka – vairs neesmu zemessargs. Protams, arī mēs redzam, kāda valstī ir ekonomiskā situācija, mēs dzīvojam tajā. Cenu pieaugums un inflācija – tas iespaido jebkuru ģimeni. Tas taču ir redzams. Aizej uz veikalu. Pirms gadiem diviem vai trim par pieciem latiem varēja normāli iepirkties. Tagad vairs nav ko darīt ar pieciem latiem veikalā. Un tomēr ir vērtības, kas nemainās. Mums ir mūsu valsts, mūsu dzimtene.
Atceraties, kā pats kļuvāt par zemessargu?
Kā sāka veidoties Zemessardze 1991.gada septembrī, oktobrī, novembrī, tā es iesaistījos tajā nešauboties. Uz janvāra barikādēm tika būts. Kad veidojās zemessardze kā militārs formējums, tad iesaistījos tajā ar mērķi būt šajā brīvprātīgajā organizācijā un aizstāvēt savu zemi, savu valsti. Esmu profesionālajā dienestā kopš 1992.gada oktobra. Pirms tam biju ārrindas zemessargs. Tolaik strādāju Gulbenes “Lauktehnikā”. Pa šiem gadiem nav bijusi doma kaut ko mainīt savā profesionālajā darbībā, jo viss militārais mani interesē kopš vidusskolas laikiem. Aizrauj. Pa šiem gadiem viss ir izkristalizējies. Ja es tos cilvēku zinu, es viņiem uzticos. Liekas bravūras nav.
Ikdienā jau mēs jūs, zemessargus, redzam maz. Zemessargi ir starp mums, viņi strādā savu ikdienas darbu un kopā pulcējas tikai mācībās.
Ārrindas zemessargs ir cilvēks, kas ikdienā pilda savus civilos darbiņus. Viņš strādā. Varbūt piemājas saimniecībā, dzelzceļā, ar auto brauc. Tikai brīvajā laikā viņš pilda zemessarga pienākumus. Ārrindas zemessargi ikdienā nav pamanāmi. No malas jau neredz. Tikai kādreiz uz mācībām, kad te, Gulbenes centrā, vairāk mašīnu sastājas.
Pavisam bataljonā ir vairāki simti zemessargu. Ikdienā sazināmies telefoniski. Tāpat arī satiekamies. Braucam pa rajonu pie cilvēkiem, ja ir kāda problēma, aprunājamies. Tas notiek sistemātiski. Ierocis ir katram zemessargam, kuru viņš glabā atbilstoši likumam. Savukārt mācības poligonā ir no agra pavasara līdz rudens vidum. Tās notiek gandrīz katru sestdienu, svētdienu, mācības norit pa grupām dažādās specialitātēs. Notiek arī kolektīvās mācības vienu divas reizes gadā. Tāpat arī mūs, zemessargus, reizēm sauc palīgā. Dažreiz aktuāli ir ugunsgrēki mežos, palīdzam tos dzēst. Tad atkal – cilvēku meklēšana. Šogad arī piedalījāmies. Meklējām cilvēku mežā, bet rezultāts bija labvēlīgs visiem. Meklējamais nebija cilvēks, bet lelle. “Dzirkstele” par to jau rakstīja.
Svētkos ar lepnumu uzlūkojam zemessargus, kas stāv godasardzē pie Brīvības pieminekļa Gulbenē, zinu, ka arī jūsu pienākumos ietilpst organizēt to.
11.novembrī no manas vienības tiek organizēta godasardze pie Brīvības pieminekļa Gulbenē. Gadā ir trīs reizes, kad organizējam godasardzi pie šā pieminekļa – 14.jūnijā, 11. un 18.novembrī. Šogad godasardze pie Brīvības pieminekļa tika organizēta arī tad, kad vizītē uz Gulbeni bija atbraucis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tas bija īpašs gadījums. Prezidents nolika ziedus pie pieminekļa. Tad pie pieminekļa godasardzē stāvēja vecākais zemessargs Pēteris Liepiņš no Lejasciema un no Stāmerienas – vecākais zemessargs Andrejs Kļaviņš.
Zemessargiem godasardzē jāstāv apmēram stundu. Protams, tā ir fiziskā piepūle – būt miera stājā. Protams, tie ir labākie ārrindas zemessargi. Godasardze jāveido saderīgi, lai nebūtu viens cilvēks garš, otrs – īss. Ir nodarbības ierindas mācībā. Tur tiek apmācīts, kā rīkoties ar ieroci, kā soļot, kā izpildīt komandas. Un arī pirms paša pasākuma, kad zemessargi dodas godasardzē, tiek veikta instruktāža. Tiek pārbaudīts šo zemessargu ārējais izskats – vai visiem cimdi, šalles, vai zem apģērba ir pavilkts svīteris. Negribas, ka cilvēks, stāvot godasardzē, saaukstējas. Ja kāds ierodas bez cimdiem, tos atrodam uz vietas. Pēc standarta mums ir jāvelk melni cimdi – adīti pirkstaiņi vai ādas.
Agrāk pie Brīvības pieminekļa tika organizēts arī svētku salūts.
Salūts pie Brīvības pieminekļa vairs netiek praktizēts. Viens iemesls – tas ir troksnis, kas lieki satrauc cilvēkus. Pēdējo reizi salūta šāvieni tur bija laikam 1997.gadā. Savukārt lāpu gājiens Lāčplēša dienā, 11.novembrī, notiek visu laiku. Pēdējos gadus to organizē pašvaldība, pieaicinot skolēnus, visus iedzīvotājus, kas to vēlas. Savukārt 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā lāpu gājienā gāja tikai zemessargi vienotā ierindā.
Kas cilvēkus notur Zemessardzē, kas ir brīvprātīga organizācija?
Viena lieta ir tā, ka cilvēkos ir patriotisma jūtas, mīlestība pret savu valsti, otra lieta – darbošanās Zemessardzē aizrauj. Ikdiena paiet darbos, kas nav saistīti ar militārām lietām, bet sestdien un svētdien ir mācības Zemessardzē kopā ar cilvēkiem, kas savstarpēji pazīstami jau gadus desmit. Pēc mācību uzdevumu veikšanas mums ir kopīgs ugunskurs, pusdienas, sarunas par dzīvi. Tas viss vieno. Turklāt par dalību Zemessardzes mācību dienā tiek izmaksāta kompensācija.
Vai Zemessardze rūpējas par savu reputāciju? Cilvēkam jābūt cienīgam sastāvēt tajā?
Par zemessargiem var kļūt Latvijas Republikas pilsoņi no 18 gadu vecuma. Un tālāk vecums nav ierobežots. Var nākt un stāties Zemessardzē, visi ir laipni gaidīti. Savukārt, lai cilvēks varētu piedalīties lauku taktiskajās mācībās, pie tām nepielaiž, kamēr cilvēks nav izgājis medicīnisko apskati pie ārstiem speciālistiem, starp kuriem ir arī narkologs, psihiatrs, terapeits un ķirurgs. Ja kāds no šiem dakteriem uzskata, ka konkrētais cilvēks nav derīgs dienestam, tad Zemessardzē netikt.
Arī sievietes ir Zemessardzes rindās, vai viņām te ir vieta?
Starp ārrindas zemessargiem ir arī vairāk nekā 20 sieviešu. Viņas mums, protams, ir kā savi čomi. Normāli cilvēki. Sievieti arī var interesēt darbošanās Zemessardzē. Ir specialitātes – mediķi, sakarnieki -, kas piesaista sievieti. Nav obligāti jāņem rokās ierocis.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Edgars Stepāns.
– Dzimis: Cēsu rajona Vecpiebalgā 1961.gada 4.martā.
– Skolojies: Ērgļu vidusskolā, ieguvis tehnisko izglītību, beidzis Aizsardzības akadēmiju.
– Nodarbošanās: Zemessardzes 25. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandieris virsleitnants.
– Ģimene: sieva Modrīte, bērni – Agnese (19 gadu) un Laura (17 gadu) un 1.klasē mācās Rolands.
– Dzīvesvieta: līdz šim Šķieneros, pēdējā laikā Jaungulbenē.
– Hobijs: militārā vēsture.
