Lielākajam vairumam latviešu vārds “zeme” ir iesakņojies dvēselē, ja vien to nesaprot kā trešo planētu Saules sistēmā. To var saukt par dzimteni, teritoriju, laukiem, mazdārziņu vai galu galā par puķu dobi, un visiem būs taisnība, jo tā ir mūsu visu eksistences pamatu pamats. Nāk prātā Eduarda Pāvula teiktie vārdi Vējatēvam kinofilmā “Īsa pamācība mīlēšanā”: “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Nevaru noliegt, nu vismaz par to palikšanu, jo ceru, ka vismaz viens puteklītis no mums katra dos dzīvību nākotnes ekosistēmai. To var nosaukt par pilnu ekoloģisko ciklu, bet tas tik labi neskan. Tomēr zemi kā vērtību šodien apzinās katrs. Ieguldīt zemē finansiālos līdzekļus noteikti ir drošāk nekā bankā, galu galā zemes vērtība nemitīgi aug. Savukārt padomju gados tās vērtība bija mazinājusies un tautai nesaprotama, jo zeme bija kļuvusi par kopēju īpašumu, tiesa gan – ne juridiski. Jaunās Latvijas laikos mēs atkal apzināmies zemes vērtību un pat tie, kuriem tā nenes peļņu, iespēju robežās cenšas tikt pie sava zemes pleķīša. Esmu dzirdējis, ka daži no tiem, kuri naudu nevis skaita, bet mēra, jau paspējuši tikt pie nekustamā īpašuma arī uz Mēness, kas šodien liekas smieklīgi, bet viņu nākamās paaudzes, visticamāk, teiks paldies saviem senčiem par tālredzību. Savukārt mūsu vidusmēra tautieši, kuru īpašumā ir nonācis kāds nekustamais īpašums, to izmanto katrs pēc sava redzējuma un iespējām. Citam svarīga pļava vai mežs, citam dārziņš vai atpūtas vieta, bet citam vienkārši apziņa, ka neesi tukšinieks. Dažiem gan nav paveicies, jo viņu īpašumu atrašanās vietas pēc valdības apstiprinātajiem kritērijiem nebūt nav tās lētākās, un neatliek nekas cits, kā sakost zobus, krāt un maksāt vai ņemt kājas pār pleciem. Mūsu reģionā šī problēma nav aktuāla, tāpēc īpašniekiem vismaz šinī aspektā galva nesāp. Daži, kuriem ir uzņēmība, aicinājums un “zaļie pirkstiņi”, šos zemes pleķīšus māk pārvērst par vietām, kur atpūšas prāts un dvēsele, ko gan nevar teikt par muguru un citām muskuļu grupām. Nesen viesojos kādās siltumnīcās, kur sapratu, ka pavasaris Latvijā ir sācies jau sen. Viss attīstās, plaukst un smaržo. Ierasto pelēcību nomaina svaigu zaļumu valstība, drēgnumu – siltums, un tas vismaz mani nomierina un uzlabo omu. Sagribējās pašam paknibināties gar kādu dēstu, nosmērēt pirkstus un sajust to, ka tev pieder zeme.
