Lejasciema pagasta “Ratenieku” māju iedzīvotāja Rūta Kokorina, kam tolaik bija 13 gadu, kopā ar māti, brāli, māsu un astoņdesmitgadīgu vecmāmiņu 1944.gada 1.novembrī ar kuģi tika aizvesta uz Vāciju, kur sākumā pārvietota no vienas nometnes uz otru.
Lejasciema pagasta “Ratenieku” māju iedzīvotāja Rūta Kokorina, kam tolaik bija 13 gadu, kopā ar māti, brāli, māsu un astoņdesmitgadīgu vecmāmiņu 1944.gada 1.novembrī ar kuģi tika aizvesta uz Vāciju, kur sākumā pārvietota no vienas nometnes uz otru.
“Vecmāmiņa Erfurtē nomira, bet māte strādāja rūpnīcā, kur tagad izgatavo rentgena iekārtas, bet tolaik viss bija pakārtots kara vajadzībām. Neviens nezināja, ko ražo. Mums, lielākajiem bērniem, vajadzēja palīdzēt virtuvē, piemēram, mizot kartupeļus un veikt citus darbus. Atceros nemitīgu izsalkumu, jo zupas vārījām no kartupeļu mizām un sapņojām, kaut mums būtu ēdiens, ar ko Latvijā barojām cūkas. Zēni kastēs krāva burkānus. Iepuvušos viņi nometa zemē, lai pēc tam paceltu, bet uzraugi pat tos atņēma.
Nometnē bija visu Eiropā dzīvojošo tautību pārstāvji. Redzēju, kā francūži un itāļi staigāja gar galdiem un meklēja garozas un drupačas, kas bija palikušas pāri, bet arī tās neļāva uzlasīt.
Tad, kad karš tuvojās beigām, mūs no nometnes, kas atradās pie Drēzdenes, izveda un strādājām kādā zemnieku saimniecībā. Vēlāk mūs sapulcināja vienuviet un automašīnās atveda līdz Ļvovai. Tālāk vajadzēja braukt pašiem,” atceras R.Kokorina.
Pēc atgriešanās no Vācijas viņa sešpadsmit gadu vecumā kopā ar māti no Lejasciema tika izsūtīta uz Sibīriju. Šo laiku atminoties, represētā salīdzina dzīvi Vācijā un Sibīrijā. Svaru kauss nosveras par labu Sibīrijā pavadītajam laikam, jo cilvēki bijuši līdzvērtīgi, nevis vergi un verdzinātāji.
