Cilvēks nevar visu laiku būt eņģelis. Reizēm tā gribas iziet no rāmjiem! Un arī vajag! Šonedēļ ne reizi vien “Dzirksteles” redakcijā esam piedzīvojuši situācijas, kad kāds zvana vai atnāk, lai izkliegtu savu viedokli, sāpi. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir normāli. Mēs visi esam dzīvas būtnes, mums visiem piemīt emocijas. Pats galvenais ir neapvainoties uz mūžīgiem laikiem, bet joprojām spēt sarunāties citam ar citu un arī spēt sadarboties. Kādas pakalpojumu sniegšanas iestādes vadītājs šajā ziņā pasniedza “Dzirkstelei” labu mācībstundu. Pateica tieši acīs kritiku laikraksta adresē par subjektīvu viedokļu publiskošanu. Un pēc tam pārmetumu izteicējs tomēr neatteicās sniegt aktuālo informāciju par savas iestādes darbu. Beidzot sarunu, viņš vēl piebilda: “Es vienmēr esmu bijis tiešs un atklāts. Bet polemikā ielaisties nevēlos.” Tātad cilvēks norāda uz tiesībām paturēt savu viedokli, negrozīt to. Taču vienlaikus spēj turpināt sadarboties. Kaut mēs visi tā varētu! “Dzirkstele”, protams, nekad nav pretendējusi uz absolūtās patiesības paušanu. Nekādā gadījumā! Par vienu un to pašu tēmu, faktu, problēmu viedokļi var būt diametrāli pretēji. Mūsu uzdevums ir vienīgi atspoguļot to, ko domā sabiedrība. Secinājumus izdara katrs pats. Vienīgais, ko varētu vēlēties – kaut mēs spētu strīdēties, nezaudējot savstarpējo cieņu un mēra sajūtu. Šķiet, reizēm villojamies tikai tāpēc, lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām. Izlādējamies un kļūst vieglāk. Bet var to pašu panākt arī citādi. Jāiet rakt zeme dārzā!
