Daudziem šķiet, ka īstu Ziemassvētku sajūtu rada svecītes liesmiņas eglītes zaros, vecītis ar dāvanu maisu un, protams, sniegs.
Daudziem šķiet, ka īstu Ziemassvētku sajūtu rada svecītes liesmiņas eglītes zaros, vecītis ar dāvanu maisu un, protams, sniegs. Bet, ja tā labi padomā, tad saprotam, ka mēs esam tie, kas rada Ziemassvētku noskaņu sevī un apkārtējos. Sniega trūkumu šogad izjūtam visvairāk. Pat sinoptiķu veiktajos pētījumos nav datu par tik siltu decembri. Vai nav interesanti, ka apkārt izpušķotām svētku eglītēm aug zaļa zālīte? Dārzos zied puķītes, ir izplaukuši pūpoli! Bet cilvēki tomēr cer, ka sniegs līdz Ziemassvētku vakaram sasniegs arī mūs.
Spēja uzburt svētku noskaņu parādās Alūksnes ielās. Veikalu un iestāžu īpašnieki šogad īpaši centušies, noformējot skatlogus un ēku fasādes. Vakar aizdegtā pilsētas egle atgādina, ka līdz Ziemassvētkiem atlikusi tikai nedēļa, bet līdz jaunajam gadsimtam – divas. Tajās jautīsim pirmsvētku stresu, pērkot dāvanas un sūtot apsveikumus.
Ir brīži, kad mēs vairāmies no gaismas. Mums ir jāiekļūst dvēseles vistumšākajos dziļumos, lai tiktu skaidrībā par sevi un pasauli. Arvien vairāk domājam par to, ka kaut kas mainīsies, ka dzīve uzlabosies. It kā jau saprotam, ka nekādas globālas pārmaiņas nav gaidāmas. Bet tik un tā ceram. Manuprāt, cilvēki izdomājuši jauna gada iestāšanos ik pēc 365 dienām, lai dotu iespēju kaut kam pielikt punktu un kaut ko sākt no jauna. Tas ir vienkārši. Ja šis gads bijis labs, tad to var turpināt. Ja nē, tad ir dota iespēja visu pārdomāt, salikt “teikumā” punktus, komatus un domuzīmes. Jaunajā gadā var sākt baltu lapu un rakstīt bez kļūdām, neļaut nevienam slepus norakstīt vai ķēpāties tajā.
Laiks visu saliek pa vietām? Visu savās vietās saliek cilvēki.
