Mīlīte ir aprūpes nama ņiprākā un bagātākā cienījama vecuma iemītniece, un tā mīļi viņu saucot vai kopš pašas jaunības, kaut kristītais vārds ir Emīlija.
Mīlīte ir aprūpes nama ņiprākā un bagātākā cienījama vecuma iemītniece, un tā mīļi viņu saucot vai kopš pašas jaunības, kaut kristītais vārds ir Emīlija.
To, ka viņas mūžs bijis notikumiem bagāts, apliecina arī daudzās rūpīgi smagā albumā sakārtotās fotogrāfijas un dažādas līdzi paņemtās mīļlietiņas: vecmodīgas porcelāna krūzītes, kristāla vāze ar sudraba apkalumu augšdaļā, izšūti spilventiņi, grāmatas, vairāki kopoti raksti, spicaini galdauti un dvieļi, vairākas gultas segas un drēbes (nevis kādas “humpalas”, bet īsti smalkas un, redzams, arī taupītas). Viņai pieder arī atpūtas krēsls ar kāju soliņu un radio ar austiņām, un stāvlampa ar cakainu abažūru. Radio viņa nebrēcina kā viens otrs jebkurā diennakts laikā, bet vakara un rīta ziņas klausās ar austiņām. Kamēr daudzas viņas lietas stāv gandrīz nelietotas, fotogrāfijas tiek aizvien pārcilātas, lielākoties klusējot.
Albums, liekas, ir liels Mīlītes dārgums, un Marijai – istabas biedrenei – cieši pieteikts, ja viņa paliks pēdējā, to ielikt to priedes koka gultiņā – mūža mājā. Viņa ir tā, kas visu lielajai aiziešanai uz citām ganībām, kā pati smejas, sen sagatavojusies kā braucienam uz lieliem ciemiem. Pat zārciņu kā lielu un dārgu mēbeli viņa esot atvedusi līdzi, un tas esot nolikts kaimiņu mājas šķūnītī. Daudzi par to aprūpes namā brīnās, jo neko līdzīgu neesot piedzīvojuši. Ir skaidrs, ka tāda mēbele katram vajadzīga, taču jānoskurinās, kad ar to kā kādu kumodi cilvēks ierodas aprūpes namā, it kā nevarētu no apbedīšanas firmas dabūt, kad pienāks laiks. Mīlīte uz to atbild skaidri un nepārprotami, ar tādu kā smīniņu lūpu kaktiņos: aizsaulē viņai esot tik daudz mīļu cilvēku, tik daudz radu un draugu, un zārks Dieva valstībā esot tikpat kā smalka mašīna, zemes dzīvi dzīvojot. Gribi tici, gribi netici! Pret viņu varbūt tieši šā zārka dēļ arī visi izturas īpaši – ar cieņu un bijību, sak, vai tikai nav kāda ragana vai zintniece, kas visu dara citādāk nekā pārējie un kam ir kāds neizskaidrojams garīgs spēks.
Mīlīte par savu aprūpi maksā pati, esot naudu iekrājusi, māju un mantu pārdevusi, varot dzīvot kaut vai līdz simt gadiem. Arī par savu profesiju viņa neko daudz citiem nama iemītniekiem nestāsta. Redzams pēc izturēšanās, ka ir mācīta un bijusi kāda laba amata pratēja. Bet kam gan vajadzīga tāda noslēpumainība? Mīlīte nav kaprīza, tomēr savi principi, kas visiem jāievēro, viņai ir: viņa draudzējas un labprāt sarunājas tikai ar sev līdzīgiem, smalkiem un gudriem cilvēkiem, un Marija ir lepna, ka viņa Mīlītei skaitās draudzene, kaut pati nav nekādās augstās skolās gājusi. Bērnu un ģimenes Mīlītei nav, vismaz nekas tāds nav dzirdēts, un, vai bijis kāds draugs, viņa nav atklājusi, kaut kaimiņienei šis stāsts liktos visinteresantākais, jo kuram gan nav bijis savs jaunības trakums, papardes zieds un lielā mīlestība. Jau gadu kopā sadzīvots, bet nekad Marija nav dzirdējusi par Mīlītes jaunības dienām un viņas sirdsāķīšiem. Mīlīte, par to izvaicāta, kļūst nevaļīga, un viņas sejiņa savelkas vēl sīkāka, un izspurdz mazs smiekliņš:
– Kur nu bez vīrieša! Kas bijis, bijis! Tagad jau tā mode visu bazūnēt pa pasauli! Kad mēs jaunas bijām, savas gultas lietas gan neplātījām svešos pagalmos.
Un viņas princips – pat vecuma galā nerunāt par lietām, kas attiekušās tikai uz viņas sirdi – paliek spēkā: muti ciet, cimdus virsū! Kad Marija apprasās, vai tad tas izredzētais vēl dzīvs, atkal Mīlīte paliek atbildi parādā, kā vaicāto nesadzirdējusi. Dīvaina gan, par visu viņas runājušas, tikai par Mīlītes mīlestību ne… Marijai gan gribētos zināt, kāpēc draudzene ir tik noslēpumaina un kāpēc pat vecuma galā tas ir nepārspriežams temats.
– Sieviets tak ir sieviets, vienalga, jauns vai vecs – mīlestība katras dzīvē ir ass, ap kuru grozās prāts vismaz jaunībā. Vai tad viņa bildes tev arī nav? Parādi! Es tak tikai redzēt gribu to tavu sapņu princi! – Marija tincina, kad Mīlīte atkal šķirsta albuma lappuses.
– Nevajag! Albuma lapās viņa nav! – Mīlīte cieši nosaka, un albums izslīd no viņas rokām līdz citai reizei.
Lielais noslēpums paliek mīkla: kaut kam neparastam tur ir jābūt!
– Te tev nav žurnāls “Privātā Dzīve”, kur viss kā uz delnas! – Mīlīte vēl itin dusmīgi atcērt.
Iet laiks, bet par šo savas dzīves lappusi nekādas garās runas viņas vairs neuzsāk. Marijai vismaz vecuma galā nav bijis noslēpumu par jaunības pielūdzējiem, kamēr istabas biedrene par šo lietu kā ūdeni mutē ieņēmusi. Albumiņu Mīlīte arī, liekas, cilā retāk, līdz beidzot noliek skapja vistālākajā atvilktnē, nevis uz galda kā līdz šim. Bieži viņa klusēdama sēž, ada savu nebeidzamo adīkli, tamborē plecu lakatus no labas gublāna dzijas un klausās savu austiņu radio, klusēdama kā kāmis. Marijai aizvien biežāk jāiet papļāpāt uz kaimiņu istabiņu. Ko tad sēdēs kā divas koka bildes, ja Mīlīte izskatās pēdējā laikā sapīkusi un sevī noslēgusies. Vai nevesela vai dusmīga? Un tas tikai par to albumu, kurā noteikti ir kāds noslēpums. Vecs cilvēks jau ir bez garantijas un var nomirt kuru katru dienu, un tad par draudzenes noslēpumu var arī neuzzināt. To nu Marija negribētu pieļaut. Tomēr uzplīties arī negribas. Tad kādu dienu Mīlīte saņem vēstuli un nevis parastu, bet no ārzemēm. Viņai tur esot tikpat kā radiniece, kara laikā pārceļojusi okeānam pāri, tagad sakoties īsta amerikāniete. Vaicāta, kāpēc tad tikpat kā radiniece, Mīlīte nosmaida un atsaka:
– Laiks rādīs! Citreiz! Vai Dievam dienu trūkst? Reizēm jau ir tā, ka rads radam velns.
Pēc ārzemju vēstules saņemšanas Mīlīte kļūst rosīgāka. Ātrāk kustas tamboradata, top atkal jauns plecu lakats, šoreiz gluži balts un viegls kā pūka. Uzrakstīta un nosūtīta atbildes vēstule tālajai radiniecei, Marijai neko nestāstot ne par saņemtās vēstules saturu, ne par atbildi. Mīlīte liekas aizņemta ar savām domām un Marijai nepievērš nekādu uzmanību. Būtu dalījusies, izrunājusies! Redzams taču, ka Mīlītes sirds ir pilna ar ne tik patīkamām lietām. Abas istabas biedrenes pēdējā laikā runā par vispārīgām lietām: laiku aiz loga, ēdienu garšu, un Marijai ir tik sāpīgi, ka draudzeni, liekas, kāds samainījis. Ko tu lepnam padarīsi, kam ārzemju radi prātus pārņēmuši! Istabiņā dzīve kļuvusi garlaicīgāka, un Marija Mīlīti sāk uzrunāt kristītajā vārdā par Emīliju, tā likdama noprast, ka viņai pret agrāko draudzeni ir mainījusies nostāja. Vienu brīdi viņa pat grib pāriet uz citu istabiņu, bet tad apķeras, ka nekur nebūs tik mīļš kaktiņš kā te iedzīvotais un tik pierasta istabas biedrene. Kas par to, ka mainījies viņas raksturs! Jāsadzīvo vien ir! Nekas jau viņām nav jādala! Kad no ārzemju vēstules saņemšanas pagājis kāds laiks un rudens iepinis savu zeltu ielas malas bērzā, Mīlīte pēkšņi vienas nakts laikā saslimst ne pa jokam: elpa gārdz, lūpas zilas, un nākas nekavējoši izsaukt medicīnas personālu. Mīlīti rīta agrumā aizved uz slimnīcu. Tik vien viņa draudzenei spēj pateikt, ka, ja slimība viņu uzveic un viņa neatgriežas, lai Marija paņemot albumu, atknibinot vāku un paskatoties, kas tur paslēpts. Tur viss būšot pateikts, bet agrāk lai to nedarot, tikai tad, kad viņas miesas būšot zemes klēpī. Albumu lai zārkā neliekot, viņa esot pārdomājusi, bet lai sadedzinot visas fotogrāfijas bez žēlastības. Marija pavada draudzeni līdz nama durvīm un uzspiež atvadu buču viņas karstajam vaigam, mierinādama, ka viss būs labi, ka slimība atkāpsies, kaut redzams, ka joki mazi. Mīlīte neatlabst, un pēc nedēļas notiek viņas bēres. Visvairāk viņas žēl Marijai: tikai tagad viņa apjauš, cik labu istabas biedreni un draudzeni zaudējusi, karstas asaras rit pār viņas vaigiem, kad Mīlītes smalko zārciņu apbedīšanas biroja vīri ielaiž kapā. Viņu pavada tikai aprūpes nama darbinieki, kas bijuši aizgājējai tuvāki, un kapu runa ir vispārīga un neko neizsakoša, jo neviens jau nav zinājis sīkāk par Mīlītes dzīvi, pat radinieki nav sameklēti, un, kas zina, vai tādi maz ir šinī pusē. Marija, savus ziedus noliekot, šņukstēdama norunā sen ielāgotu Skalbes dzejoli “Skaidu spilvens”, ko vēl jaunībā mācījusies. Vai tad Mīlītei tas vairs vajadzīgs? Aizsaulē viņa cerēja satikt savējos, un Marija tic, ka tā arī būs, un viņas gars, atbrīvojies no miesas pinekļiem, lido ar eņģeļu spārniem turp, no kurienes ziņas nepienāk.
Savā istabiņā pārnākusi, viņa aizdedz sveci, apsēžas Mīlītes krēslā, veras tumstošajā logā un atceras, ko draudzene vēlējusi darīt, ja neatlabs. Tā šovakar negribas rakāties pa lietām, kuras draudzene tik rūpīgi sargājusi no svešiem skatiem. Tagad Mīlītes noslēpums Marijai neliekas ne interesants, ne svarīgs. Beidzot viņa saņemas un, atradusi skapja atvilktnē albumu, izpilda aizgājušās draudzenes vēlējumu. Albuma vākā ir tāda kā kabata, kur tad arī Marija atrod draudzenes vēsti palicējiem. Bez mantu uzskaitījuma, kas kuram no personāla jāatdod un kas paliek draudzenei, Marija atrod fotogrāfiju, uz kuras redzams glīts vīrietis Latvijas armijas formā ar jaunu dāmu pie sāna. Un tā nav Emīlija jaunībā. Otrā pusē uzrakstīts: “Piedod mums, Emīlij!” Kas ir šī būtne, mīlīgi pieliekusies vīrieša plecam, nav vairs kas paskaidro. Varbūt vīrietis ir kāds radinieks?
Tur ir arī zīmīte Marijai: “Ja atbrauks no Amerikas Elvīra, kā solījās, viņai baltais tamborētais lakats kā piedošanas zīme. Osvalds bija viņas likumīgais vīrs, kuru jaunības karstumā man atvīla. Debesīs es Osvaldu satikšu pirmā.
