Mūsu novada sportists Jānis Paipals trešdien atgriezās mājās no Vankūveras, kur startēja savās pirmajās Olimpiskajās spēlēs. Šobrīd viņš vēl jūtas noguris, taču priecīgs, ka ir mājās.
– Kādas emocijas ir pēc Olimpiskajām spēlēm?
– Man nezin kāpēc tur nepatika. Kad pirms tam runājām ar treneri Juri Ģērmani, likās – o, jā, braukšu uz Olimpiādi, nu tik būs! Bet, kad biju tur, tad šī noskaņojuma nemaz nebija. Kopumā jau, protams, bija viss kārtībā. Es tiecos uz to un izbaudīju. Vai es vēlreiz gribētu piedalīties? Ne jau Olimpiādes dēļ, bet pats sevis dēļ es domāju, ka gatavošos uz Olimpiādi Sočos. Nākamgad, savukārt, braukšu uz Pasaules čempionātu, taču startēšu tikai sprintā. Laikam pāriešu uz sprintu, jo kopš Soltleiksitijas ir ļoti audzis līmenis. Ja J.Ģērmanis bija 49.vietā ar 66 FIS punktiem, tad tagad, lai iekļūtu piecdesmitniekā, vajag 30 FIS punktus. Sportistam, kurš ierindojas 30.vietā, ir 16,9 FIS punkti. Juris man saka: ja tev ir kaut vai 40 FIS punkti, tu neesi nekas, cīnies par 50.vietu. Es paliku 72.vietā. Līmenis ir tiešām ļoti audzis.
– Kāpēc šis līmenis, tavuprāt, ir tik ļoti audzis?
– Es domāju, ka tas ir atkarīgs tikai no medicīnas. Cits tas nekas nevar būt. Lielajām valstīm, kam ir pietiekami daudz naudas, uz to strādā veselas brigādes. Izdomā atkal kaut ko jaunu un jaunu. Taču sportistus, domāju, ka gandrīz visus pārbaudīja uz dopingu. Mums stāstīja, ka ir arī bijuši pozitīvi analīžu rezultāti, taču pagaidām tas vēl netiek atklāts. Tas tiks atklāts pēc Olimpiādes, un tad jau varbūt kādam būs jāšķiras no medaļas. Es domāju, visdrīzāk šie pozitīvie analīžu rezultāti būs tieši starp biatlonistiem un slēpotājiem. Citiem sportistiem jau diez vai tas ir vajadzīgs.
– Vai pats esi apmierināts ar saviem rezultātiem?
– Mans mērķis bija pārspēt J.Ģērmaņa 49.vietu, to neizdevās izpildīt, tāpēc neesmu apmierināts, taču kopumā es nostartēju savā līmenī, pat varbūt nedaudz labāk. Piemēram, “Skandināvu kausā” izskriet konkrētus punktus ir krietni vieglāk nekā Pasaules čempionātā, nerunājot nemaz par Olimpiādi. Treneris jau man teica – ja būtu nobraucis 20 sekundes ātrāk, būtu ļoti labi, taču diemžēl man kaut kas nebija kārtībā ar kājām. Tas droši vien bija no ļoti garā pārlidojuma. Masieris centās un masēja, bet – nekā. Man priekšā bija dānis, kuram bija 91 FIS punkts (man ir 98 punkti), es viņu noķēru pusminūtes laikā, bet garām netiku. Beigās pēdējā kilometrā kājas atlaida, bet ar to nepietika. Taču kopumā ir jāsaka – ko es varēju, to izdarīju. Arī J.Ģērmanis teica, ka tagad sasniegt 49.vietu vairs nav reāli. Viņš Soltleiksitijas Olimpiskajās spēlēs uzvarētājam zaudēja par divām sekundēm vairāk nekā es. Viņš bija 49.vietā, es tagad – 72.vietā. Sprinta sacensībās es piedalījos otro reizi mūžā. Pirmo reizi startēju Igaunijā pirms trim gadiem – tur man bija 220 punkti, tagad 150 punkti, tātad rezultāts ir izaudzis, taču mums līmenis nav tik augsts. Duatlonā (15 km+15 km), savukārt, jau pirms sacensībām baidījos no siltajiem laika apstākļiem. Saulē bija plus 16 grādi, ēnā – plus 9 grādi. Trase bija ūdenī – televīzijā jau to nevarēja redzēt, bet, kā pirmais bars pāri pārgāja un izārdīja trasi, tā man vairs vienkārši neslīdēja. Ja ārā būtu kādi mīnus 10 grādi, es, iespējams, līderiem būtu zaudējis tikai kādas 2 minūtes un viņi mani nemaz nenoķertu. Igaunis Aivars Rēhemā, kurš pasaulē cīnās par piecpadsmitnieku, arī gandrīz tika noķerts par apli. Te var redzēt, kāds ir līmenis. Viņam vidējie FIS punkti ir 15. Taču noķēra, tātad noķēra, neko neizdarīsi. Lietuviešu treneri, piemēram, savus sportistus nemaz nepieteica šīm sacensībām, jo šādā laikā vispār ir neiespējami kaut ko paveikt, ja nevari turēt līdzi līderiem. Ja būtu kārtīgi snidzis, man būtu bijis daudz vieglāk – līderi jau būtu priekšā noslidinājuši trasi. Šajā sporta veidā mēs esam diezgan lielā mērā atkarīgi arī no laika apstākļiem.
– Vai, tavuprāt, uz Olimpiādi Vankūverā Latvijai vajadzēja sūtīt tik daudz sportistus vai varbūt vajadzēja braukt tikai tiem, kas var pacīnīties par medaļām?
– Es uzskatu – ja esi izpildījis valsts noteiktos normatīvus, tad ir jābrauc. To pašu teica arī Dainis Dukurs. Var jau aizbraukt tikai pirmais sešnieks un tad lai cīnās, bet nekad jau nav 1.vietas bez 50.vietas. Varbūt uz Olimpiādi varēja nesūtīt tos, kam bija izpildīts B normatīvs. Es personīgi, izpildot tikai B normatīvu, nebūtu braucis.
– Varbūt tad mums valstī būtu jāpārvērtē šie normatīvi?
– Jā, tad pašai valstij tas ir jāizlemj. Pareizi jau J.Ģērmanis teica – uz nākamo Olimpiādi tad, piemēram, ir jānosaka, ka slēpošanā ir jābūt 60 FIS punktiem, ja nav – tad nebrauc.
– Kādas attiecības valdīja starp mūsu delegācijas sportistiem?
– Man šķita, ka visi bija ļoti draudzīgi. Bija iespēja aprunāties ar citiem sportistiem, dalīties pieredzē, uzzināt daudz ko jaunu. Aprunājos ar D.Dukuru, viņš ļoti atzinīgi vērtēja manu cīņassparu, to pašu arī teica Sandis Prūsis. Visi bija pārsteigti, ka es pats esmu tik tālu izsities. Tādā ziņā es esmu ļoti apmierināts. Paldies par atbalstu man jāsaka Andim Augulim, SIA “Ziemeļu nafta” un Gulbenes novada domei. Esmu gan lasījis komentārus internetā, ka nav bijis vajadzības par valsts naudu sūtīt tādus, kuri neko nevar parādīt, bet valsts naudas jau tur nav ne santīma. Visu taču apmaksā starptautiskā federācija.
– Vai tev bija iespēja gūt kādu pieredzi arī no citu valstu sportistiem?
– Šāda tāda pieredze jau ir iegūta. Mums pretī dzīvoja somi, paskatījos, kā viņi izpilda rīta rosmi, kā izpilda fiziskos vingrinājumus. Tagad varēšu arī pats kaut ko izmantot. Kas nāks labumā, to izmantošu.
– Vai, tavuprāt, kādreiz Latvija varētu kaut ko izcīnīt distanču slēpošanā?
– Varētu, ja tiktu piesaistīti speciālisti. Par piemēru var ņemt Kanādu. Viņi nebija nekas slēpošanā, bet tagad viņiem četri sportisti bija pirmajā piecpadsmitniekā. Tas notika tāpēc, ka viņus sāka trenēt krievu treneris, četru gadu laikā viņu līmenis ir izaudzis. Ja mums būtu finansējums un labi speciālisti, mēs varētu cīnīties, mēs taču esam cīnītāju tauta. Es jau arī nevaru zināt, kā būtu, ja man, piemēram, būtu iespēja nestrādāt un tikai trenēties un man par to vēl maksātu, iespējams, arī mani rezultāti būtu labāki. Diemžēl es no Slēpošanas federācijas neesmu saņēmis neko.
– Kāpēc tu nolēmi tagad vairāk pievērsties sprintam?
– Masieris, mani masējot, teica, ka muskuļu šķiedras man ir cietas, tas der sprintam. Pa vasaru ir tikai jāuztrenē ātrums – to ir iespējams izdarīt. Sprintā var pacīnīties par 30. līdz 40.vietu. Garajās distancēs bez dopinga nekā.
– Par startēšanu Olimpiādē Sočos esi stingri nolēmis?
– Slēpošanu es nost nemetīšu. Uz Zviedriju man negribas braukt. Kamēr vēl varēšu savilkt galus, tikmēr trenēšos. Tūkstošus man treniņiem nevajag, es varu iztikt ar minimumu, ja būs kaut neliels atbalsts, ir doma pacīnīties par iespēju tikt uz Soču Olimpiādi un tur ir jācīnās par labu rezultātu. Citādi nav jēgas bojāt nervus sev un arī visiem skeptiķiem.
– Vai šobrīd pašam ir gandarījuma sajūta?
– Pagaidām vēl īsti neesmu atjēdzies. It kā jau iespēja bija izcīnīta un nostartēju savu iespēju robežās, taču īsti nevaru pateikt, ka ir tāds gandarījums. Man pēc Latvijas čempionāta bija lielāks gandarījums. Olimpiskās spēles it kā jau tādas pašas sacensības vien ir, taču uz tām ir ļoti labi jāsagatavojas, jo tie ir tikai viens divi starti. Ja neizdodas, vairāk iespējas nebūs, tikai pēc četriem gadiem. Pasaules kausos vienreiz nepaveiksies, citreiz atkal viss izdosies. Olimpiādē notiek visādi brīnumi, kas pierādījās arī šogad, kad uzvaras atsevišķos sporta veidos izcīnīja valstis, par kurām nekad nevarēja iedomāties, ka tās varētu pacīnīties par augstiem rezultātiem.
– Nākamie starti tev jau būs pēc nedēļas, kā tur varētu veikties?
– Latvijas Olimpiādē droši vien būs grūti, jo aklimatizācija ilgst tik dienas, cik bija stundu starpība – tātad desmit dienas, bet Latvijas Olimpiāde jau ir pēc nedēļas. Un tomēr es centīšos pacīnīties par medaļām.
