Latviešu mākslas filmā “Vella kalpi” skan aicinājums: “Un tagad visi uz Rīgu!” Protams, daudziem cilvēkiem Rīga ir iespēju pilsēta. Vēl daļai iespēju pasaule šķiet ārvalstis, bet ko iesākt tiem, kas palikuši uzticīgi mazpilsētām? Manī pārdomas raisīja uzbrukums veselības ministram Guntim Belēvičam par to, ka viņš vēlas piespiest jaunos ārstus nākt strādāt uz reģioniem, lai gan paši ārsti to nevēlas. Manuprāt, ministra iecerē nav nekā nosodāma, jo arī reģionos un tālos laukos dzīvo cilvēki, kuri arī slimo. Ja topošais speciālists studē par valsts budžeta līdzekļiem, tad tas būtu tikai normāli, ka viņš dodas strādāt tur, kur valsts nosūta. Arī man pēc universitātes beigšanas bija jāpakļaujas valsts sadales komisijas norādēm un jānostrādā trīs obligātie gadi Gulbenē. Atzīšos, province, tikai Rīgas vidū stāvot, šķiet kaut kas nepieņemams. Kad pirms gandrīz četrdesmit gadiem ierados Gulbenē, biju cieši pārliecināta, ka nostrādāšu trīs obligātos gadus, ne dienu ilgāk, jo pilsēta man nepatika, bija grūti pieņemt mazliet lauzīto valodu. Tomēr bieži vien dzīve izdara savas korekcijas, jo trīs gadi ir pietiekams laiks, lai iepatiktos pilsēta un tās cilvēki, lai nodibinātu ģimeni. Šodien esmu pārliecināta, ka diezin vai, dzīvojot un strādājot Rīgā, kā biju iecerējusi studiju laikā, man būtu bijusi iespēja iepazīt tik ārkārtīgi daudzus jaukus un interesantus cilvēkus, uzklausīt tik dažādus dzīvesstāstus. Tagad lielpilsētas ļaužu pilnās ielas man atgādina konveijera lenti, pa kuru cilvēks bezjūtīgi paslīd garām cilvēkam.
