Gulbenieši vēlējās būvēt modernu un dārgu ugunsdzēsēju depo
20.gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas pašvaldībām arvien vairāk resursu nācās atvēlēt vietējām brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām, jo to noteica Ugunsgrēku apkarošanas likums, kā arī tam sekojošās instrukcijas. Pašvaldību piešķirto naudu klasificēja kā pabalstu, kuru novirzīja biedrības dažādu izdevumu segšanai. Iegūtais finansējums nebija milzīgs, tomēr ļāva iegādāties arī kādu ugunsdzēsēju darbam nepieciešamu lietu – šļūtenes, ķiveres, virves un tā tālāk. Dažkārt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības lūdza pašvaldības pabalstus kāda īpaši nozīmīga projekta realizācijai.
Gulbenes pilsētas budžetu izdevumos ugunsdzēsēju pabalstu (800 lati) sāka iekļaut ar 1931.gadu. Tā kā Gulbenē nebija pašvaldības ugunsdzēsēju komandas, tad pabalsta naudu izlietoja vietējās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības attīstībai. Ugunsdzēšamā inventāra un tehnikas iegāde prasīja ievērojamus līdzekļus, bet trīsdesmitajos gados Vecgulbenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (Vecgulbenes BUB) pabalsti, ziedojumi un organizēto sarīkojumu ienākumi galvenokārt tika novirzīti depo ēkas būvniecībai. Visām ugunsdzēsēju biedrībām ieteica rādīt priekšzīmi sabiedrībai un celt ugunsdrošās mūra ēkas. Turklāt trīsdesmito gadu vidū valsts vara veicināja ugunsdrošu ēku būvniecību, pazeminot ķieģeļu, cementa, šīfera un citu materiālu cenas. Šo būvmateriālu cenām visā valstī bija jābūt vienādām, to pārvadājumiem iespējami zemākam dzelzceļa tarifam. Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde iepriekš būvēto ugunsdzēsēju depo kļūdu novēršanai bija izstrādājusi paraugplānus jeb projektus. Modernā ugunsdzēsēju depo minimālās prasības – garāžas, šofera dzīvoklis, mantu noliktava, kā arī šļūteņu žāvēšanas tornis. Pielāgojot būvi biedrības vajadzībām, projektā varēja ieplānot arī papildu telpas.
Jaunizveidotā Gulbenes pilsēta turpināja augt plašumā, tādēļ būvniecības vietas izvēle galvenokārt bija atkarīga no apbūves gabalu pieejamības. Pilsētas centrs trīsdesmitajos gados bija bijušās muižas centrā, tur atradās pašvaldības iestādes, pasta un telegrāfa centrāle, policija, veikali un tā tālāk. Biedrība būvprojektu vēlējās realizēt tuvāk tālaika centram, tādēļ izvēlējās apbūves gabalu pie Brīvības ielas. Šī zeme jau bija pieprasīta pašvaldības vajadzībām, tādēļ Vecgulbenes BUB lūdza pilsētas valdi atteikties no šī zemes gabala. Pašvaldība no gruntsgabala tomēr neatteicās, bet ugunsdzēsēji saņēma atļauju izmantot šo apbūves gabalu iecerētā depo būvniecībai. Vietas izvēle ugunsdzēsējiem bija izdevīga, raugoties arī no nākotnes perspektīvām – pakāpeniski tika apbūvēta teritorija starp bijušo muižas centru un dzelzceļa mezglu.
Gulbenieši izvēlējās būvēt modernu ugunsdzēsēju depo ar papildu telpām, kas, neskatoties ne uz kādiem veicinošiem apstākļiem, izrādījās dārgi. Ziedojumi, ieņēmumi no izrīkojumiem un loterijām, kā arī pašvaldības pabalsti nespēja segt visu nepieciešamo darbu veikšanu. Zināms, ka 1933.gadā Gulbenes pilsētas valde no ugunsgrēku apkarošanas fonda depo celtniecībai piešķīra 1500 latus, bet vēl 1934.gada vasarā jaunceltnei nebija nosegts jumts un ugunsdzēsēji lūdza pašvaldības pabalstu. Jaunbūvējamo ugunsdzēsēju depo biedrība savām vajadzībām sāka izmantot, pirms darbi bija pilnībā pabeigti. Finansiālo grūtību apstākļos būvniecības darbu pilnīga pabeigšana ieilga uz vairākiem gadiem. Ik gadu biedrība publiski pateicās ziedotājiem, bet vietējie laikraksti vēstīja, ka peļņa no ugunsdzēsēju rīkotajiem sarīkojumiem tiks novirzīta depo būvniecības izdevumu segšanai. Pilnībā Gulbenes ugunsdzēsēju depo būvdarbus plānoja pabeigt 1938.gadā.
