Daugavpils Vienības nams trīsdesmitajos gados bija lielākā un pēc paredzētā izmantojuma daudzpusīgākā būve Latvijā.
Daugavpils Vienības nams trīsdesmitajos gados bija lielākā un pēc paredzētā izmantojuma daudzpusīgākā būve Latvijā. Telpas tajā ieguva pilsētas teātris, Daugavpils latviešu biedrība, Armijas ekonomiskais veikals, restorāns un kafejnīca, laikraksta redakcija un spiestuve, viesnīca un arī vairāki dzīvokļi.
Projekta variantu sacensībās pieaicināja trīs arhitektus, par labāko atzina nepilnus trīsdesmit divus gadus vecā Vernera Vitanda piedāvājumu. Viņš izstrādāja galīgo projektu un vadīja būvdarbus, kas apjomīgajai celtnei tolaik neprasīja pat pusotru gadu. Pielietoti vairāki Latvijā agrāk neizmantoti būvelementi un paņēmieni.
Šogad 3.jūlijā Lizuma pagastā dzimušajam V.Vitandam būtu simts gadu jubileja. Viņa tēvs bijis dzirnavnieks Silto dzirnavās netālu no Gaujas. Arhitekts stāstījis – senči dzīvojuši “Kaikažos” Vecpiebalgā, bet jau Vernera tēvatēvs un tā brālis apguvis meldera amatu Biksēres dzirnavās starp Madonu un Cesvaini. Par dzirnavniekiem Vitandi līdz Otrajam pasaules karam strādājuši arī Jaunpiebalgā, Jumurdā, Rankā un Sinolē. Vernera mācību gadi ieilguši, jo juku laikos nācās mainīt skolas Sinolē, Smiltenē, Cēsīs. Rīgas pilsētas 2.vidusskolu viņš beidza 1923.gadā un iestājās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Pēc tās beigšanas lizumnietis strādāja Kara ministrijas Apgādes pārvaldes būvniecības daļā. Amata pienākumi noteica būvplānu gatavošanu robežsargu namam Indrā un Rīgas Kara slimnīcas kapličai.
Trīsdesmito gadu beigās pēc Vitanda projektiem gatavotas piemiņas zīmes Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem Smiltenē, Karvā, Krustpilī, Piedrujā, Ikšķilē, Babītē un Dzelzavā. Tās pārsvarā veidotas kā taisnstūra sienas vai obeliski no granīta vai šūnakmens. Toties piemineklis I bruņotā diviziona kritušajiem karavīriem Autotanku pulka novietnē Rīgā, Slokas ielā, ir kalnā traucoša noapaļotu formu bruņumašīna (betons). Pieminekli “Par tēvu zemi kritušiem” Dzelzavas parkā nopostīja, iekārtojot estrādi. 1989. gada rudenī (pusgadsimtu pēc atlāšanas) to atjaunoja pēc fotogrāfijām. Vēlāk izdevās atrast sākotnējo projektu. Izrādījās, atjaunojums tam pilnībā atbilda. Madonieši lepojas ar 1935.gada oktobrī atklāto Aizsargu namu. Sākumā izsludināja projektu konkursu, taču vērtētājus neviens no piedāvājumiem neapmierināja, tāpēc nama galīgo plānu lūdza sagatavot V.Vitandam. Meklējot ziņas par šīs funkcionālisma stila celtnes tapšanu, pirmo reizi sastapos ar viņa uzvārdu un ieinteresējos par vienu no tā laika Eiropas modernās arhitektūras strāvu ienesējiem Latvijā. Madonas pusē V.Vitands projektējis arī lauku dzīvojamās ēkas, kas jūtami atšķiras no tradicionālajām būvformām.
1940. gada politiskās maiņas likvidēja arhitekta darba vietu, viņš kļuva pasniedzējs Latvijas Universitātē un Rīgas pilsētas tehnikumā. Kara laikā caur Čehoslovākiju nonāca Vācijā un no 1949. līdz 1982.gadam dzīvoja Kalamazū ASV, kur arī mira. Arī tur viņš strādāja arhitektu birojā, viņa gatavotajos projektos dažbrīd jūtama arī kāda latviskās etnogrāfijas iezīme. Atraitne Zenta Vitande vēlāk rakstīja – vīram neesot bijis viegli iejusties Amerikā. Savulaik dzimtenē viņš kolēģus biedrībā “Arhitektu Vienība” iepazīstināja ar citu valstu – Čehoslovākijas, Polijas, Ungārijas, Ēģiptes un Turcijas – pieredzi būvniecībā, taču piespiedu prombūtne no Latvijas bijusi nomācoša.
