Pirms Novadnieku dienām “Dzirkstele” uzrunāja trīs cilvēkus, kas ir saistīti ar Gulbeni, – Aelitu Kublačovu, kura savulaik ir aizgājusi no Gulbenes un atkal atgriezusies; Aivu Vīksnu, kura dzīvo un strādā Rīgā, bet saikne ar Gulbeni nekad nav pārtrūkusi; Intu Vilku, kura gandrīz visu mūžu ir aizvadījusi gulbju pilsētā.
Aelita Kublačova, gulbeniete
Tagad brauc meklēt darbu uz Angliju, Īriju un citviet pasaulē, tā mēs savulaik darba meklējumos devāmies uz Rīgu, kur nodzīvojām 20 gadus. Pirms trim gadiem atgriezāmies Gulbenē. Jāatzīst, ka kādus piecus gadus pirms atgriešanās jau mērķtiecīgi piedomājām par to, ka jāatgriežas mājās – uz dzimto Gulbeni. Bērni izauga – viena meita ar ģimeni palika Rīgā, otra meita studē Amerikā. Kas bija tas, kas kā magnēts vilka atpakaļ tieši uz Gulbeni? Vispirms tās ir dzimtas saknes, tas, ka tā ir mūsu puse, kā arī gribas kaut ko izdarīt tieši Gulbenei. Jāpiebilst gan, ka tad, kad draugi uzzināja par mūsu vēlmi braukt projām no Rīgas, viņi bija izbrīnīti: “Jūs uz Gulbeni? Ko jūs tur darīsiet?” Bet šobrīd es varu teikt, ka mums ir darba pilnas rokas un nespējam izdarīt visu, ko gribētu. Nenožēlojam šo savu soli nevienu brīdi. Abi strādājam, abi piedalāmies dažādos projektos, no mazumiņa sākām veidot savu biznesu, lai varētu aizpildītu tādu nišu, kādas Gulbenē nav, – tā ir velosipēdu noma un remonts. Savu darbu gribam ieguldīt Gulbenei. Sadarbojamies ar mūsu tūrisma aģentūru. Mums ir doma izveidot arī savu piedāvājumu – ar velosipēdu aizbraukt uz konkrētām mūsu novada vietām, kā arī pie dažādu produktu ražotājiem pēc speciāli izveidotām kartēm. Mums ir mērķis pilnveidoties – veidojam pirts zonu, atpūtas un guļamo zonu, kur tūristi pēc velobraucieniem varēs palikt pa nakti. Brīvajā laikā dejoju “Apinītī”, rīt piedalīšos deju lielkoncertā, interesanti būs apmeklēt pasākumus jaunizveidotajā atpūtas zonā Jaunatnes parkā un citur.
Aiva Vīksna, novadniece, Latvijas uzņēmēja
Vispirms gribu teikt, ka es neesmu no Gulbenes nekur aizbraukusi, jo tur dzīvo mana mamma, brālis, visi mani radinieki. Tāpēc saikne ar Gulbeni ir saglabājusies – kapusvētki, mammas dzimšanas dienas, Ziemassvētki un citi godi. Un ne tikai – mana meita un mana mazmeitiņa bieži uzturas Gulbenē. Es esmu un arī palikšu gulbeniete. Ja ceļi dzīvē aizveduši kaut kur citur, tas jau nenozīmē, ka sirds nepieder Gulbenei. Dzimtas saknes paliek mūžam. Cik iespējams, esmu atbalstījusi un atbalstīšu Gulbenes novada skolas. Gulbenes novada valsts ģimnāzijai esmu krustmāte. Darīšu visu, lai mācības ar ekonomisko virzienu būtu mērķtiecīgas un nostiprinātos. Kā ik gadu jūlija beigās arī šosestdien braukšu uz Gulbeni. Saistībā ar dzelzceļa projektu tikšos ar tā kūrētājiem, apmeklēšu Stāmerienu un, protams, svētdien kapusvētkus.
Inta Vilka, gulbeniete
Man patīk sava pilsēta. Gulbene ir un būs mans sirdsmiers. Lai kur es braucu, lai kur es eju, lai kur es lidoju, man ceļš uz Gulbeni ir pats mīļākais pasaulē. Liktenis man bija lēmis kādus deviņus gadus nodzīvot kaimiņnovadā – Alūksnē. Protams, skaisti ir arī tur, bet nespēju citā vidē iedzīvoties – dzīvē pārbaudīta patiesība. Esmu pasaulē nākusi Gulbenes novadā un te arī kapu kalniņā gribu atdusēties. No manas dzīves nav izdzēšami arī Sibīrijā pavadīties 12 gadi, bet arī no turienes mājupceļš veda uz Gulbeni. Gulbene man ir svēts vārds. Pie tam tas saistās ar skaisto putnu gulbi. Priecājos, kā Gulbene pošas svētkiem – pirms Novadnieku dienām “salidojuši gulbji”. Tie skaisti izvietojušies laukumā pie stacijas un ne tikai tur, arī citur pilsētā un pagastos. Piesaista arī pārmaiņas pie Gulbenes novada bibliotēkas – tur top kas jauns. Man patīk viss, kas notiek Gulbenē, – pilsēta ir atdzīvojusies, zaļa, tīra un sakopta, patīk Gulbenes cilvēki. Žēl tikai, ka Gulbenē nav sava ezera, kā tas ir Alūksnē. Būtu labi, ja Stāmeriena kādu no saviem ezeriem Gulbenei aizdotu (smejas)! Mūsu pilsētai vajadzētu savu peldvietu, kārtīgu tirgu. Svēta vieta man ir arī Gulbenes 2.vidusskola, kur pēc atgriešanās no Sibīrijas mācījos toreiz vēl kā vakara-maiņu skolā. Arī vidusskolu es beidzu šeit. Ar gulbju pilsētu man saistīts gandrīz viss mūžs.
