Starptautiskais dziesmu konkurss “Eirovīzija” Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku ir beidzies, un mākslinieki, kas pārstāvēja savas valstis konkursā, ir atgriezušies mājās. Arī Latvijas pārstāve Anmary jeb bijusī gulbeniete Linda Amantova.
– Kā tu jūties, atgriežoties Latvijā pēc “Eirovīzijas”? Vai esi apmierināta ar paveikto?
– Paldies, jūtos ļoti, ļoti labi! Esmu priecīga, gandarīta un saskaņā ar sevi! Paldies visiem, kas mani atbalsta un turēja par mani īkšķus! Varu pat teikt, ka esmu laimīga, jo nu varu atkal kopā būt ar man visdārgāko cilvēku – manu dēliņu. Kamēr biju Baku, Marts ciemojās pie maniem vecākiem Gulbenē. Bijām šķirti vairākas nedēļas, bet liekas, ka pagājusi mūžība. Tagad mēs atkal esam kopā!
– Kas tevi šogad pamudināja piedalīties “Eirovīzijas” nacionālajā atlasē?
– Sajutu sevī spēkus un vēlēšanos atgriezties mūzikas pasaulē. Tā kā visas jaunās māmiņas, arī es pēc bērniņa piedzimšanas visu savu uzmanību un laiku veltīju mazajam dēliņam, tāpēc kādu laiku par mani nekas nebija dzirdams. Tagad Marts ir paaudzies un es varu realizēt sevi mūzikā.
– Vai nav sarūgtinājuma, ka neizdevās iekļūt finālā?
– Es jūtos brīnišķīgi un priecājos, ka man bija iespēja un tas gods pārstāvēt Latviju starptautiskajā “Eirovīzijas” konkursā. Mans mērķis bija maksimāli labi nodziedāt, ko arī izdarīju. Nenovērtējams ieguvums ir pieredze un zināšanas, kas tika uzkrātas, gatavojoties šim nozīmīgajam notikumam, piedaloties nacionālajā atlasē un “Eirovīzijas” pusfinālā.
– Sabiedrība šobrīd izsaka daudz pārmetumu par tērpu mākslinieku un horeogrāfu darbu. Kā tu uzskati, kāpēc neizdevās iekļūt finālā?
– Imants Ziedonis “Epifānijās” ļoti trāpīgi saka: „Piekrītiet, ka saule tikpat skaista lec, cik skaisti noriet. Piekrītiet, ka tur, kur saule ir tagad, – vienam tā lec, vienam noriet. No vienas puses un no otras puses. Taisnība lampai uz galda, un taisnība tumsai kaktā. Taisnība tiem, kas teic „smird”, un taisnība tiem, kas teic „smaržo”. Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. Jūras aļģes vienam smaržo, otram – smird. Tāpat zirgi, siers, odekoloni, „baltie ceriņi”, „landiši”. No vienas puses un no otras puses. Šausmīgi daudz taisnību.” Katram sava taisnība un katram tiesības uz savu viedokli.
– Tiek runāts arī par to, vai vispār Latvijai turpmāk piedalīties “Eirovīzijā”, ka šis konkurss vairāk ir kā šovs, nevis dziedātāju vokālo prasmju novērtēšana!
– Es uzskatu, ka “Eirovīzijā” ir jāpiedalās, taču vispirms valstij ir jāizvirza mērķis, ko tā vēlas panākt ar dalību šajā starptautiskajā konkursā. Konkursā, kura auditorija ir miljoniem skatītāju! Tikšana finālā nav mērķis. Tas varētu būt līdzeklis izvirzītā mērķa sasniegšanai. Līdz šim valdības līmenī šāds mērķis nav bijis nodefinēts, arī pasākumam atvēlētie līdzekļi tika ieguldīti pusfinālu un finālu organizēšanai Latvijā, pavisam niecīgu finansējumu atvēlot finālista komandas sagatavošanai startam uz lielās skatuves. Latvijā “Eirovīzija” ir tikusi pelta un noniecināta, nenovērtējot tās iespējas, ko gan valsts, gan mākslinieks var realizēt un gūt, piedaloties tik grandiozā pasākumā.
Jā, piedaloties “Eirovīzijā” ir jādomā par šovu, taču tas negarantē panākumus, piemēram, šogad igauņu dziedātājs Ots Leplands ar dziesmu “Kuula” saņēma samērā augstu vērtējumu finālā, lai gan viņam nebija šova, savukārt Lielbritānijas pārstāvis, slavu un atzinību guvušais Engelberts Hamperdinks ierindojās pēdējās pozīcijās. Vai mēs varam minēt, kā būtu, ja viņš būtu piedalījies pusfinālā? Runājot ar azerbaidžāņiem, par ko viņi balsos, viennozīmīgi tika minēta Turcija. Jautājot, kas viņiem patīk turku priekšnesumā, viņi lakoniski atbildēja: “Viņi ir mūsu brāļi.” “Eirovīzija” nav olimpiāde, kurā pēc zināmiem kritērijiem nosaka uzvarētāju. “Eirovīzija” ir kopā būšana un lieliska iespēja valstij un mūziķim nest savu vārdu pasaulē. Paldies “Latvijas Televīzijai” un Ventspils pilsētai, kas visus šos gadus ir bijuši “Eirovīzijas” organizētāji un atbalstītāji. Tikai tāpēc “Eirovīzija” Latvijā vēl ir dzīva.
– Kā tu kā dziedātāja un arī vokālā pedagoģe uzskati, kas varētu nākamgad pārstāvēt Latviju un kā vispār vajadzētu noritēt nacionālajai atlasei?
– Dažādās valstīs ir dažāda pieredze. Uz jautājumu, kā vajadzētu noritēt nacionālajai atlasei, var atbildēt tad, kad ir skaidri zināmi valsts mērķi dalībai “Eirovīzijā”. Rīkoties var dažādi, jo katrs atlases variants būs ar saviem plusiem un mīnusiem. Vēlu izbaudīt “Eirovīzijas” gaisotni ikvienam Latvijas mūziķim! Tā ir ļoti vērtīga pieredze un neaptverami liela dažādu valstu auditorija.
– Kāds ir tavs vērtējums – kam šogad bija jāuzvar “Eirovīzijā”?
– Man bija vairāki favorīti, taču to vārdus neminēšu.
– Kā patika citu valstu priekšnesumi, kā vērtē, piemēram, Buranovas vecmāmiņas no Krievijas vai, piemēram, Lielbritānijas izvēli uz “Eirovīziju” sūtīt gados veco Hamperdinku?
– Nu malači, kāpēc ne? Katram savs. Foršas tās vecmāmiņas!
– Kāda atmosfēra valdīja Baku “Eirovīzijas” laikā?
– Tur valdīja svētku atmosfēra! Azerbaidžāna ļoti gatavojās šim notikumam. Neticami īsā laikā uzcēla arēnu jeb tā saukto Kristāla Halli, kur norisinājās “Eirovīzija”, izveidoja infrastruktūru. Domāju, ka ikviens viesis jutās gaidīts šajā valstī.
– Cik var nojaust, tu Azerbaidžānā tiki uzņemta ļoti labi?
– Jā, mani un manu komandu uzņēma fantastiski! Azerbaidžāņi ir ļoti viesmīlīgi. Es varu teikt tikai pašus siltākos un labākos vārdus par viņiem. Savukārt es darīju savu darbu. Dziedāju un priecēju klausītājus, saņemot pretī ovācijas un siltus vārdus. Redzēju, ka, izpildot tautasdziesmu “Sari Gelin”, esmu pat aizkustinājusi, jo daudziem bija asaras acīs. “Sari Gelin” jeb “Dzeltenā līgava” ir ļoti skaista un dziļa dziesma. To varētu salīdzināt ar latgaliešu tautas dziesmu “Auga, auga rūžeņa”.
– Tiek minēts, ka rudenī tu, iespējams, varētu koncertēt Azerbaidžānā, vai saņēmi vēl kādus piedāvājumus?
– Priekšā stāv milzīgs darbs pie koncertprogrammas. Es ar lielāko prieku atgriezīšos Baku – pilsētā, kas gluži kā tūkstoš un vienas nakts pasakā apbur un aicina to iepazīt tuvāk. Azerbaidžānā sajutu nedalītu mīlestību un laba vēlējumus.
– Pastāsti par saviem tālākajiem plāniem un projektiem? Vai varēsim arī Latvijā kaut kur tevi redzēt uz skatuves?
– Ideju ir ļoti daudz. Ceru, ka daļu no tām man izdosies realizēt, jo daudzas idejas kā dzimušas tā arī paliek nepiepildītas visiem labi zināmā iemesla dēļ – finansējums. Es ticu, ka cilvēkiem būs iespēja mani redzēt uz skatuves, taču par konkrētiem plāniem jāvaicā manai menedžerei. Es vienkārši ieguldu savu laiku, prasmi un mīlestību dziesmās! Man būs tas gods piedalīties arī Gulbenes novada svētkos! Es solu, ka gulbenieši caur manām dziesmām sajutīs to mīlestību, ko dāvāšu viņiem.
– Cik bieži tev iznāk atbraukt uz dzimto Gulbeni un apciemot vecākus?
– Gulbenē viesojos samērā reti, bet te es jūtos kā miera ostā. Mīlu savu ģimeni un pilsētu! Te var atpūsties un ne par ko nedomāt!
– Kā pavadi brīvo laiku? Cik daudz laika aizņem dēliņa audzināšana? Viņš un vecāki droši vien bija tavi lielākie līdzjutēji konkursa laikā?
– Man nav brīvā laika, jo nepārtraukti ir darāmi dažādi darbiņi. Bērna audzināšana, protams, ir pirmajā vietā, taču, ja ikvienu lietu dara ar prieku, tad to var arī uzskatīt par labi pavadītu laiku apvienojumā ar skaisti paveiktiem darbiem. Jā, protams, Marts un mana ģimene ir mani lielākie fani un vienmēr jūt man līdzi.
