Ne pirmo reizi saku, ka tik ļoti man šodienas laiki atgādina mežonīgos 90.gadus. Gandrīz tie paši tikumi un likumi. Tik viegli cilvēki uzķeras uz populistiskiem politiķiem gan Eiropā, gan Latvijā, gan novadā.
Gaida mesiju vai, vēl trakāk, diktatoru un tic, ka tas atrisinās pilnīgi visas problēmas tūliņ, kas nemaz nav iespējams. Varbūt vairs nav tik traki, ka vēlētājs šodien pārdodas par banāniem, lai gan pieļauju, ka ir arī tādi, bet, piemēram, par siltu darba vietu, amatu gan. Un cik daudzi joprojām mēdz teikt: ja jau es būtu tur “augšā”, es taču arī tāpat darītu. Tā iznāk, ka nespējam novērtēt to, ko dod demokrātija – iespēju pašiem pārvaldīt savu valsti. Protams, saprotama ir daudzu vilšanās, ka nedzīvojam tā, kā cerējām toreiz, kad pirms gandrīz 30 gadiem 4.maijā tika nobalsots par Latvijas neatkarību. Ceļi šajā laikā kļuvuši vēl sliktāki, ierēdņu aparāts briest un briest, medicīna patiesībā ir maksas, Rīga uzblīst, lauki paliek tukši, par izglītību vispār negribas pat runāt – 30 gadus visu laiku notiek nebeidzamas reformas, bet rezultāta nav. Bet visā mēs nevaram vainot tikai politiķus, jo paši taču viņus ievēlam, turklāt neviens neliedz katram aktīvi iesaistīties politikā. Ik pa četriem gadiem ir dota iespēja, un šogad atkal var izdarīt pārdomātu izvēli, iedziļināties un domāt, nevis balsot par it kā labiem cilvēkiem, kurus pazīstam un kuri varbūt piesola kādu labumu. Bet par spīti visam ar katru gadu arvien vairāk novērtēju savu valsti. Noskatoties filmu “Melānijas hronika” vai izrādi “Meža meitas”, lasot rakstus, arī “Dzirkstelē”, katru reizi jādomā, kā cilvēki vispār spēja pārdzīvot represijas, un tas viss taču noticis pirms nieka 60 – 70 gadiem. “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku (..),” šādi pavisam nesen – 1983.gada 15.decembrī – tiesā esot teicis Gunārs Astra, kurš tika atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu un notiesāts par to, ka neatteicās no savas pārliecības, ka Latvija ir okupēta. Un, ja tā padomā, viņa vārdi ir ļoti zīmīgi un aktuāli arī šodien, kaut nevaram salīdzināt to, ko pārdzīvoja šie cilvēki. Vienmēr kāda cīņa ir jāizcīna – tā laikam ir iekārtots, un šodien tā ir cīņa ar sevi, kādas vērtības turam par svarīgām. Es ticu, ka katra varā ir veidot Latviju godīgāku un labāku.
