Reiz sestdienā biju saslimusi ar 40 grādu temperatūru, bija klepus, iesnas, ar grūtībām elpoju. Man izsauca ātro palīdzību. Kad pie durvīm pieklauvēja, uz sliekšņa stāvēja feldšere Olena Sudule. Viņa palūkojās manī savām siltajām, laipnajām acīm un teica: “Būsi vesela, paskaties, kāda ārā skaista vasara!” Un man uzreiz kļuva vieglāk no vārdiem vien. Ja saslimšu tagad, viņa vairs neatnāks. Viņas vairs te nav. Olena ir citur. Viņa ir novilkusi savu balto halātu uz visiem laikiem. Kad pagājušajā sestdienā Tirzas Kancēnu kapos pavadījām 68 gadus veco Olenu pēdējā gaitā un guldījām zemē vasarīgi skaistas liepas pakājē, klusu paldies teica simtiem dvēseļu, jo grūti ir saskaitīt, cik cilvēkiem savā gadu desmitiem ilgajā darbā ātrajā palīdzībā Olena ir bijusi glābēja, sargātāja, ciešanu atvieglotāja. Tagad viņa ir iegājusi mūžībā. Un tas ir noticis vienā gadā ar viņas ilggadējo kolēģi, ātrās palīdzības šoferi Laimoni Sīli. Cik gan reižu viņi divatā bija steigušies palīgā uz kārtējo izsaukumu, cik reižu divi vien satikušies ar nāvi, izraujot tai no rokām pacientu!
Naivi domāt, ka tas pagāja bez sekām. Ātrajā palīdzībā strādājošie nav no dzelzs… Viņi ir palīdzējuši tik daudziem, bet viņu veselību nebija, kas nosargā. Olenu pazinu kopš mazām dienām. Mūsu ģimenes albumā ir tāda fotogrāfija, kurā Olena – sīka, smuidra meitene – smaidīga ir pieliekusies pie maza meitēna ratiņos. Tas meitēns esmu es. Man viņa bija un vienmēr būs pasaulē mīļākā aukle un pasaulē labākais cilvēks baltajā mediķa halātā.
