Joprojām daudzi katru gadu pošas ceļā no Latvijas uz Spāniju, Īriju, Norvēģiju, Franciju, lai piepelnītos sezonāla rakstura darbos. Vai tiešām tas ir finansiāli izdevīgi? “Dzirksteles” portāla lietotāja, kura sevi dēvē par Mariju, ir atvērusi foruma tēmu, piedāvājot sezonas darbu Spānijā vīnogu novākšanā septembrī un oktobrī. Sola samaksu līdz 18 eiro stundā. Cik reāli tas ir?
Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) Gulbenes filiāles vadītājs Vladimirs Ļituņenko ar “Dzirksteles” starpniecību aicina iedzīvotājus būt piesardzīgiem pret šādiem piedāvājumiem, jo faktiski garantiju nav nekādu.
Viņš informē, ka ar aģentūras starpniecību darba piedāvājumi ārzemēs piedalīties lauksaimniecības ražas novākšanā ir ļoti reti. Pāris reižu bijusi šāda legāla iespēja. Abas reizes – sēņu novākšanai Īrijā. “NVA jau strādā tikai ar tām firmām, kurām ir izsniegta licence. Mēs pārbaudām visas tās firmas, kuras ar mūsu starpniecību vēlas piesaistīt strādniekus,” skaidro V.Lituņenko.
Gulbeniešu pieredzes stāsti par dalību ražas novākšanā ārzemēs ir dažādi, taču līdzīgi vienā ziņā – ir bijis ļoti smagi jāstrādā un par to nekādi zelta kalni nav iegūti.
Dalās pieredzē par darbu ārzemēs
Edgars Vincevičs stāsta “Dzirkstelei”, kā pirms pāris gadiem strādājis vīnogu novākšanā Francijā: “Tā bija laimes spēle. Es un draugi darbā tur pieteicāmies oficiāli. Bija arī papīri jāparaksta. Strādājām četras dienas. Varētu pat teikt, ka mums paveicās, jo citi vispār netika pie darba. Četrās dienās dabūju kādus 200 eiro. Un tad darbs beidzās. Bet tajās četrās dienās bija jāraujas no agra rīta līdz vēlam vakaram, arī slapjā laikā. Mugura sāpēja. Viegli nebija. Mēs tur strādājām vienlaikus vairāk nekā 10 cilvēki.” E.Vincevičs uzskata, ka tas vairāk bija sava veida piedzīvojums, nevis peļņa. Laimējies arī tāpēc, ka bijusi pagaidu mājvieta, kur nakšņot. Bijušas dušas, kur nomazgāties. Nodrošināts arī siltais ēdiens. Citi savukārt stāstījuši, ka viņiem nācies gulēt teltīs un par ēdamo arī pašiem bijis jāparūpējas.
Ingrīda Zelča “Dzirkstelei” atklāj savu piedzīvoto zemeņu un aveņu vākšanā Norvēģijā. Tur viņa sākusi braukt privātā ceļā “caur draugiem un paziņām”. “Liela nozīme ir tam, pie kāda darba devēja esi trāpījies. Esmu Norvēģijā bijusi pie diviem darba devējiem. Ar abiem man laimējās, jo es nebraucu tikai peļņā viena. Gribēju iepazīt šo zemi. Pirmoreiz Norvēģijā atrados tikai trīs nedēļas. Tas bija 2007.gads. Es mājās atbraucu ar 600 latiem. Es biju Norvēģijā dzīvojusi, strādājusi un daudz redzējusi. Pie otra darba devēja Norvēģijā esmu bijusi un strādājusi kādas sešas reizes. Laimējās tāpēc, ka viņš pēc paša iniciatīvas un par saviem līdzekļiem strādniekus ved ekskursijās, daudz zina un prot pastāstīt,” klāsta I.Zelča. Viņa uzsver, ka zemeņu vākšana ir smags darbs. Jāstrādā garas stundas, jo “ogas negaida, tās ir jānolasa”, turklāt arī pašam strādniekam taču gribas nopelnīt. Tas arī esot komandas darbs, ja pievilsi citus – iegāzīsi. I.Zelča Norvēģijā strādājusi arī aveņu vākšanā. Tas bijis vieglāk. Viņa arī uzsver, ka kopš Latvijā lata vietā ir eiro, peļņa Norvēģijā ogu vākšanā vairs nav tik jūtama. Varētu pat teikt – nav vērts. “Eiro ir neizdevīgā kursā pret kronu. Kaut ko jau var nopelnīt. Taču tas ir atkarīgs no ražas. Biju Norvēģijā ogas lasīt arī pagājušajā vasarā. Jāteic, ka brīvā laika bija vairāk nekā darba,” stāsta I.Zelča.
Dailis Leimanis ar “Dzirksteli” padalās pieredzē par to, kā 2010.gadā uz Zviedriju ir braucis mežā vākt savvaļas mellenes un lācenes. “Bijām tur noīrējuši busu. Mūsu grupā bija par daudz, ņemot vērā, ka ogu bija pamaz. Lielākais – vienā kompānijā varētu būt 3 cilvēki. Bet mēs bijām kādi 8. Sākumā vācām lācenes, pēc tam mellenes. Kuri no mums gribēja tur uzkavēties vēl ilgāk, varēja vākt vēl brūklenes un dzērvenes. Var visu sezonu dzīvot un strādāt, ja ir ražīgs gads. Savākto ogu uzpirkšana Zviedrijā notiek tāpat kā Latvijā. Togad, kad es tur biju, nebija ražīgs gads. Tomēr mēs vienalga pietiekami daudz savācām ogas. Dienā vidēji kaut kur nopelnīju 50 eiro. Arī atpūtāmies. Paskatījāmies apkārtni. Es un draugi tur sabijām mēnesi. Ātrāk aizbraukt nebija iespējams, jo bija iepriekš nopirktas biļetes uz prāmi. Kad no peļņas atrēķināju ēdienā un ceļā iztērēto, pāri palika apmēram 600 eiro. Normāli. Taču darbs bija smags. Jaunieši to saprata ātri. Viņiem tas nebija piemērots. Bija jāstaigā lieli attālumi, lai savāktu ogas. Ja to nedari, nav naudas, lai nopirktu ēdamo un samaksātu par degvielu. Tā daudziem bija dzīves skola. Jāiet bija pa mežiem, pa purviem, aizmaldīties varēja,” stāsta D.Leimanis.
Arī pašu novadā ir jāvāc ogas
Gulbeniete Ilga Krūmiņa “Dzirkstelei” saka, ka jau daudzu gadu garumā sezonas laikā tepat Latvijā peļņas nolūkā mežā vāc mellenes, gailenes, brūklenes, dzērvenes. Melleņu lasīšana esot visizdevīgākā. Protams, peļņas apmērs ir atkarīgs no ogu uzpircēju noteiktās cenas. “Mazāk par 20 eiro dienā man nav bijis nekad. Pagājušajā vasarā arī vairāk par 35 eiro dienā nebija. Taču jāsaka, ka mellenes lasu pēc iespējas tuvākajā mežā un arī tad, kad citi saka, ka tur nekā neesot, ko lasīt,” saka I.Krūmiņa. Esot bijušas reizes, kad viņa dienā par savāktajām mellenēm nopelnījusi pat 50 eiro.
SIA “Vecpāpani” valdes priekšsēdētājs Māris Brencis no Rankas “Dzirkstelei” saka – ja ir ražīgs ogu gads, viņa saimniecībā ir vajadzīgi palīgi ražas novākšanā. “Viennozīmīgi ir tā! Vieni mēs galā netiekam. Taču aizvadītajos divos gados ogu ražas praktiski nav bijis. 20 līdz 40 kilogrami ogu – tā nav nekāda raža,” stāsta M.Brecis. Tāds ir viņa stāsta par dārza avenēm. “Ogu bizness vai dzīvesveids ir ļoti mānīgs,” konstatē “Vecpāpanu” valdes priekšsēdētājs. Tāpēc pēdējā laikā uzņēmumā labprātāk ļāvuši cilvēkiem ogas pret samaksu lasīt pašiem savām vajadzībām. Vēl viens arguments – mainīgais pieprasījums. “Atceros, kad sākām audzēt un vākt ogu ražu, es regulāri pats braucu uz Gulbeni un man nebija problēmu vienā dienā dažās stundās iztirgot 30-40 kilogramus ogu. Taču pēdējā laikā neveicās. Vai nu cilvēkiem nav naudas vai intereses. Tajā pašā laikā Gulbenē veikalos mēs redzam ogas, kas ir vestas no Āfrikas. Cik tās maksā? Man šajā sakarā ir daudz neuzminamu mīklu. Tomēr cenšos par to nedomāt. Ir jātiek galā ar saviem darbiem tādā situācijā, kāda ir,” atzīst M.Brencis.
Beļaviete Baiba Bogdanova jau vairākus gadus savā piemājas zemē audzē zemenes salīdzinoši plašā teritorijā. “Dzirkstelei” viņa saka – tas ir hobijs, no kura viņa pat domā atteikties. Pelnīt ar ogām neesot izdevīgi. Stāvēt tirgū un pārdot zemenes neesot vērts. Tāpēc arī strādnieki nav vajadzīgi. “Tas ir bezjēdzīgi, tas pārvēršas par kaut kādu katorgu,” atzīst B.Bogdanova. Vienīgi varot kādu draugu vai paziņu ielaist savā zemeņu laukā salasīt ogas savām vajadzībām.
