Ilzei ola mirdz visās trijās luksofora krāsās. Centrā ir sarkanā. Apkārt zaļā un dzeltenā. “Vai, to es nemaz tā nebiju domājusi!” izsaucas un viņa smej.
Ilzei ola mirdz visās trijās luksofora krāsās. Centrā ir sarkanā. Apkārt zaļā un dzeltenā. “Vai, to es nemaz tā nebiju domājusi!” izsaucas un viņa smej. Patiesībā sarkanais olas krāsojumā simbolizējot dzīvību, dzeltenais – pavasara mīlīgo saulīti un zaļais – plauksmi. Turklāt ola no abiem galiem ir vienāda. Tikai pa vidu sarkanumiņš. Dzīvībiņa. Dzīvespriecīga un dzīvotgriboša.
“Te nu ir tā zelta zivtiņa, kas piepildīs trīs manas vēlēšanās,” Sandra stāsta par pašas krāsoto mirdzošo olu. Otrā pusē uzzīmētais esot “spirāle – mūžības ritums”, kuras vienā punktiņā šobrīd ir Sandra pati. Neesot gan zināms, “kad tā zelta zivtiņa piepeldēs”, taču viņa gaida.
Sarmītei, olu krāsojot, iepriekš neesot bijusi “izstrādāta skice”, noticis radošs process. “Ola ir zaļa kā zāle, kas ir mana mīļākā krāsa, zila kā vizbulītes, rozā kā sapņi un krokusi un dzeltena kā saulīte. Gribas siltumu, lai ātrāk pienāk vasara. Dzīvoklī pašlaik ir neomulīgi, atslēgta centrālapkure,” viņa saka.
Diāna, apgleznojot Lieldienu simbolu, vadījusies pēc moto: “Nebēdā par pagātni, mīli tagadni, cīnies par nākotni un ilgojies.” Oliņa ir sarkana, zaļa, dzeltena, bēša un zila. Pašlaik Diānas dzīve esot daudzkrāsaina, tanī ir tumšās un gaišās krāsas.
“Zīmēju visu, kas ienāca prātā,” saka Anita. Uz olas ir saulīte un mākonītis, jo dzīvē gadās, ka viss neiet tik labi, kā gribētos.
Tomēr visas mākslinieces atzīst, ka mājās Lieldienu olas parasti krāso sīpolu mizās, klāt pieliekot putraimus, lapiņas, puķītes. Sarmītes vecāku mājās tā darīts vienmēr. Arī tradicionāli krāsotas olas iznākot raibas un dažādas. Visjaukākais – nekad nevar iepriekš zināt, kas tur iznāks. Citreiz centībai neesot panākumu, bet darbošanās “uz dullo” vainagojas ar necerētu izdošanos. Atliek tikai izsaukties: “O, kādi raksti!” Bet Sandra uzsver, ka Lieldienām piestāv visas krāsas. Katrs varot justies mākslinieks un lietot krāsas, vadoties pēc savas sajūtas.
Ja Lielā diena būtu vairākas reizes gadā
Sarmīte saka: “Nē. Tad tas kļūtu par ikdienišķu parādību. Lieldienas ir gaidītas un priecīgas arī, kad pavadītas. Pēc tam gaidi, ka viss tūlīt plauks un kļūs zaļš, saule spīdēs un vasara būs. Pēc Jāņiem gan ir skumji, jo dienas sāk rauties.” Arī Anita domā, ka tad šie svētki apniktu. Turklāt “olu pārēšanās nav nemaz tik veselīga”. “Gadi taču skrien kā stirnas! Ja vēl arī zaķi skrietu, tad būtu par daudz,” smej Sandra.
Ilze nedomā, ka biežākas Lieldienu traucētu, jo tie ir ģimenes svētki ar kopīgām svētku brokastīm, šūpošanos, kas patīk gan maziem, gan lieliem. Lieldienas gaidot, Ilze mājās dekoratīvos traukos ir iesējusi zālīti, ir izplaucējusi bērzu zarus, bet pūpolzaros iesien raibas, izpūstas olas.
Diāna domā, ka Lieldienas var būt tikai reizi gadā. Tāpat kā Ziemassvētki. Lieldienu galds esot īpašs. Pat salvetes ir īpašas. Šogad Diāna ar māsu savijušas no zariem ligzdiņu, kurā ielikt raibās olas un zaķi. Par olu cīņām runājot, viņai ir savi noslēpumi, kā gūt uzvaru. Vajagot olu ar nagu laku nosmērēt.
Svētkus pavada baznīcas zvanu skaņas
“Diemžēl esmu augusi tādā laikā, kad… Ir jābūt pārliecībai, lai ietu uz baznīcu un ticētu Dievam. Varbūt, ka tas kādreiz būs. Šobrīd nevaru to darīt tikai tāpēc, ka tā dara visi,” saka Sarmīte. Arī Anita baznīcu pagaidām nesauc par savu. Ilze atzīst, ka Lieldienas esot tā reize, kad gribas aiziet uz baznīcu. Rados ir gan luterāņi, gan katoļi. Tāpēc iet var uz vienu vai otru baznīcu.
“Par to, ka Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās svētki, zina visi. Arī mani bērni. Varbūt kādreiz viņiem gribēsies par to uzzināt kaut ko vairāk. Varbūt negribēsies. Tad jau redzēs,” atzīst Sandra.
“Lieldienās bieži vien visa ģimene ejam uz katoļu baznīcu. Pēc tam ciemojamies pie vecmammas Gulbenē. Tur ēdam svētku brokastis un notiek olu cīņas. Radu kopā sanāk ļoti daudz,” stāsta Diāna.
Lieldienas noteikti ir svētki, kas domāti visiem. “Šūpošanās, olu krāsošana. Latviešu folklorā tas viss ir. Visvisādas izdarības. Man tas vairāk saistās ar senlatviešu tradīcijām,” atzīst Sarmīte. Un piebilst, ka, protams, zinot arī, ka ap Lieldienu laiku “ciemos nāk zaķis un apgrauž ābelītes dārzā”, bet neesot gan novērojusi, ka viņš dētu arī olas.
Prieks, kas apņem visus
Ilzes mazais dēliņš Hārdijs ir tanī vecumā, kas no sirds vēl tic Lieldienu zaķim. Viņš to arī ļoti gaida ciemos. Tāpēc māmiņai ir ko norauties. Kad puika vakarā aizgājis gulēt, viņa krāso Lieldienu olas, lai no rīta tās paslēptu dārzā un lai Hārdijs varētu meklēt un atrast zaķa dējumu. Arī Anita atzīstas, ka bērnībā ir ticējusi Lieldienu zaķim.
Sarmīte ir pārliecināta, ka Lieldienas viņas radu lokā nav iedomājams bez olu kaujām. Ilze stāsta, ka uzvarētājam sasitās olas ir jāapēd. Sandra saka, ka visas dienas laikā vairāk par 10 apēst nevarot, bet Anita – ne vairāk kā trīs pat tad, ja izrādās stipriniece olu kaujās un uzvar savu vecāko un jaunāko māsu.
Diānai Lieldienas visvairāk saistās ar dzelteno cāļa krāsu. “Man pašai garšo tieši olas dzeltenums,” saka viņa. Lieldienās kopā ar draugiem var izšūpoties. Vēl jaukāk, ja izšūpina puisis. Turklāt tad zini – vasarā odi nekodīs.
Sandrai Lieldienas laukos kuplā radu saimē atgādinot tādas kā itāļu ģimenes salidojumu. Visi čalo, darbojas. Pa vidu ir bērnu pulciņš, arī Sandras atvases Pauls, Dārta un Kristaps, kas meklē, kur Lieldienu zaķis izdējis olas, kaut gan paši sen vairs netic, ka tāds ir pasaulē. Dikmaņu saimē vecmāmuļai esot pavisam septiņi mazbērni. Protams, viņi ir galvenie Lieldienu svinētāji.
