“Mūsu mīļā omīte,” tā par Jaungulbenes arodvidusskolas dienesta viesnīcas audzinātāju Teklu Lazdiņu, kura mācību iestādei atdevusi 45 mūža gadus, saka skolas pedagogi un audzēkņi.
“Mūsu mīļā omīte,” tā par Jaungulbenes arodvidusskolas dienesta viesnīcas audzinātāju Teklu Lazdiņu, kura mācību iestādei atdevusi 45 mūža gadus, saka skolas pedagogi un audzēkņi.
Audzinātājai piemīt talants izprast un uzklausīt jauniešus, būt kopā ar viņiem priekos un neveiksmēs. Viņa prot piedot un uzticēties, uzslavēt un rāt, glabāt noslēpumus un pamācīt, otru neaizvainojot. Šo talantu nevar iemācīties nevienā augstskolā. Cilvēkam ar to ir jāpiedzimst. Teklai Lazdiņai prasme saprasties ar cilvēkiem ir ielikta jau šūpulī.
“Strādājot ar jauniešiem, es jūtos jauna. Man nav laika slimot un domāt, kā aizvadīšu dienu. Man ir par ko rūpēties. Galvenais – mīlēt,” saka omīte. Izrādās, ka viņa pati audzēkņiem ieteikusi sevi tā saukt, lai būtu mīļāk. “Man ir 69 gadi. Tas ir vecums, kam šis vārds piederas,” joko Tekla. Šķiet, ka viņas personas apliecībā kāds ierakstījis nepareizu dzimšanas gadu, jo minētais vecums nepiestāv audzinātājas enerģijai, aktivitātei un darbīgumam.
Baidījos no izvēles un vēlējos atgriezties
“Jaungulbenes lauksaimniecības skolā sāku strādāt 17 gadu vecumā. Neilgu laiku rosījos virtuvē, tad veļas mazgātavā. 1955.gadā piedzima meita Vija, divus gadus vēlāk – dēls Ziedonis. Tiklīdz mazie paaugās, jau 1958.gadā sāku strādāt par komendanti. Atceros, ka tolaik mācību kabineti atradās Jaungulbenes pilī. Bija daudz audzēkņu, kas apguva dažādus arodus. Trīs un četrus gadus neviens nemācījās. Viena aroda apguvei pietika ar pusotru gadu, cita – ar sešiem mēnešiem. Kad uzcēla atsevišķu kopmītnes ēku, biju 5.stāva komendante un strādāju kopā ar audzinātāju,” stāsta T.Lazdiņa. Izrādās, ka šis amats ir nozīmīgs, jo katrā kopmītņu stāvā bijusi sava komendante, kas atbildējusi par 104 audzēkņiem.
“Pēc dažiem gadiem paliku viena komendante ar lielāku pienākumu nastu, bet man tas patika, jo apzinājos, ka esmu vajadzīga. Centos strādāt tik labi, cik pratu,” saka omīte un atzīstas, ka klusībā esot baidījusies no tā gadu sliekšņa, uz kura stāvot, cilvēkam ir jāizšķiras – turpināt strādāt vai doties pelnītā atpūtā.
“Es nespēju ar vieglu roku pamāt skolai atvadu sveicienu, tāpēc, būdama pensijā, dažus gadus turpināju strādāt. Bet tad izveidojās situācija, ka pensija bija par dažiem latiem lielāka nekā alga. Radās veselības problēmas un no darba aizgāju,” šo laiku atceroties, Teklas balsī saklausāmas skumjas. Saprotams, ka šā lēmuma pieņemšana nav bijusi viegla. Toties pēc trim mājās pavadītiem gadiem arodvidusskolas direktores Valentīnas Jermaševičas uzaicinājumu atgriezties skolā Tekla atceras kā ilgi, ar nepacietību gaidītus svētkus. Tiem bijis trīskāršs krāšņums, apzinoties, ka ir gaidīta, cienīta un mīlēta.
Septiņi gadi, kā viena diena
“Audzēkņi prasīja, kā mani saukt. Atbildēju, ka mazbērni mani sauc par omīti. Tagad nespēju iedomāties, ka varētu būt citādāk, jo jauniešiem skola ir kā otrās mājas,” saka audzinātāja un ir pārliecināta, ka aplami domā tie, kas bilst, ka agrāk puiši un meitenes bijuši citādāki.
“Viņi nav mainījušies. Tikai kļuvuši atraisītāki un atklātāki. Ar viņiem ir interesanti sarunāties. Nevienam necenšos uzspiest savu viedokli, bet labprāt uzklausu citus. Pārsteidzoši, cik gudri ir bērni,” priecājas Tekla un stāsta, ka dienesta viesnīcas virtuvē audzēkņiem ierāda, kā garšīgāk sagatavot no mājām līdzi dotos produktus.
“Man patīk gatavot ēst. To daru ar prieku, tāpēc, ja puiši lūdz palīdzēt, neatsaku. Viņi vāra kartupeļus, bet es pagatavoju mērci. Ne visi dzīvo pārticīgi, lai izmantotu skolas ēdnīcas pakalpojumus,” domīgi saka audzinātāja. Izrādās, ka Teklu jaungulbenieši pazīst kā lielisku godu saimnieci, lai gan viņa šo prasmi nav apguvusi nevienā skolā vai kursos, bet kopš jaunības gadiem, kā palīdze gājusi līdzi saimniecēm. “Ja cilvēkam darbs ir sirdij tuvs, tad nekas nešķiet par grūtu. Daudz kāzās esmu bijusi par saimnieci. Visu paspēju izdarīt, ar viesiem pat kādu danci uzraut. Pietika vienu stundu nosnausties, lai atkal rosītos pa virtuvi. Tagad cilvēki godu rīkošanai galvenokārt izvēlas ēdnīcu un kafejnīcu darbinieku pakalpojumus. Bet tas nekas, jo labprāt sagādāju prieku saviem bērniem un mazbērniem,” bilst Omīte, kurai pēdējie septiņi gadi skolas dienesta viesnīcā, kas nostrādāti pēc pārtraukuma, līdzinās vienai dienai.
Protu noskaisties līdz baltkvēlei
“Ar jauniešiem ir jāprot saprasties. Tam nav gatavas ieteikumu grāmatas, jo mēs esam dažādi. Viņi dažkārt ar bezkaunību spēj tā nokaitināt, ka, šķiet, tūlīt nespēšu savaldīties, bet ir jāsavaldās un iekšēji jānomierinās, it kā nekas nebūtu noticis. Tas nav viegli, bet uzskatu, ka ir nepareizi ilgi pieminēt strīdus un palaidnības, kas jau pieder pagātnei. Nav ko noliegt, puiši dažkārt iedzer. Tad es dusmojos. Labi, ja puisis ir mierīgs, bet viens otrs ir nevaldāms. Staigāju viņam pa pēdām, bet viņš vienalga paspēj kādam iesist. Ja pieķeru, ka ir dzerts, tad otrā dienā vainīgajiem lieku strādāt, piemēram, mazgāt stāva gaiteni, kāpnes vai ko citu. Tas palīdz,” stāsta audzinātāja.
Viņa atzīstas, ka daudzkārt mēģinājusi vainīgajam mīkstināt sodu un aizlikusi labu vārdu. Ir gadījies, ka problēma atrisināta uz vietas dienesta viesnīcā, neļaujot tai nonākt līdz skolai. “Manā uzraudzībā ir tikai puiši. Viņu vidū ir daži, kas nevēlas saprast, ka istaba ir jāuztur kārtībā, ka vienreiz, otrreiz var kaut ko piedot, bet trešo reizi – ne. Negodīgu labvēlības izmantošanu nevar piedot,” uzskata Tekla. “Arī jaunieši, ja ir vainīgi, nekad pēc aizrādījuma neapvainosies. Ja apvainojums būs nepatiess – ilgi atminēsies,” viņa piebilst.
Visus noslēpumus man neuztic
“Ja tā būs, tad noslēpums zaudēs jēgu. Tomēr priecājos, ka man uzticas, prasa padomu un uztic noslēpumus, kurus citiem neatklāj. Nekad neesmu par tiem stāstījusi tālāk, jo nekas nav sliktāks par to, ja kādam esi uzticējies, bet viņš tevi ir nodevis. Jaunieši labprāt stāsta par mājām, vecākiem, brāļiem un māsām. Es viņiem stāstu par savu bērnību un atsaucu atmiņā dažādus notikumus. Ir tik interesanti, ka sarunās dažkārt pat nemanām, kā aizrit stundas,” priecājas Tekla, kuras vērīgajam omītes skatienam nepaliek nepamanīta arī puišu un meiteņu draudzība.
“Nesaprotu, kas zēniem noticis. Viņus no istabiņas pat uz skolas diskotēku ar varu nevar aizsūtīt. Labāk skatās televizoru, spēlē novusu vai dambreti, bet dejot negrib. Ko tad lai meitenes dara? Agrāk bija vairāk arī tādu, kas draudzējās, bet tagad esmu ievērojusi tikai divus pārīšus,” secina audzinātāja un piebilst, ka laikam neprastu strādāt ar meitenēm, jo viņai allaž uztic zēnus, arī tos, ar kuriem citi pedagogi netiek galā.
Priecājos par katru sveicienu
Pedagoģe priecājas par katru sveicienu un laba vēlējumu, kas saņemts no bijušajiem audzēkņiem. Lauzdama pa nelielam gabaliņam no šokolādes, ko viņai no Vācijas atvedis kāds puisis, kas turp devies strādāt, un to izgaršodama, Tekla klusībā mēģina iztēloties, par ko jaunietis kļūs, ko sasniegs dzīvē, kā veidos ģimeni. Tā viņa domā par katru darbā sastapto puisi un vēl viņam tikai labu. Vēl no sirds, jo citādāk viņa neprot.
“Ja man atkal vajadzētu atgriezties laikā pirms 45 gadiem, es zinu, ka atkal nāktu uz šo skolu, lai strādātu ar bērniem. Tas nav pasakāms vārdos, bet zinu un jūtu, ka te ir mana vieta un iekšēja nepieciešamība te būt. Es gaidu, kad atkal izdzirdēšu vaicājumu: “Omīt, vai vari mani uzklausīt un palīdzēt?” klusi saka Tekla Lazdiņa.
Ko pati saka par sevi
Māte Tekla Lazdiņa:
– Es dzīvotu otru dzīvi savu bērnu dēļ, kurus tāpat kā mazbērnus, ļoti mīlu. Nav lielāka prieka, ja zinu un redzu, ka viņiem viss veicas un izdodas.
Nekad neesmu saņēmusi pārmetumus no citiem, ka meita un dēls kaut ko nav izdarījuši. Viņi mani nekad neaizmirst un ir gatavi palīdzēt.
Meita Vija un dēls Ziedonis ir pedagogi, tāpēc pārrunājam arī izglītības problēmas. Labs padoms vienmēr noder. Arī svētkos esmu kopā ar saviem bērniem, tāpēc gatavojos, jo nav jaukāku brīžu par tiem.
Ko meita saka par viņu
Meita Vija Čakare:
– Mammai piemīt talants saskarsmē ar cilvēkiem. Darbs skola ir viņas sirdslieta. Neesmu dzirdējusi, ka viņa ar kādu strīdētos vai aprunātu. Ja arī gadās, ka cilvēks pasaka kaut ko sliktu, viņa teikto uzklausa un aizgriežas, pretī neko nebilstot.
Mamma ir liberāla, bet stingra pedagoģe ar lielisku humora izpratni un pārliecību, ka ar joku un humoru iespējams panākt vairāk, nekā bargi runājot. To esmu no viņas pārmantojusi. Viņa labi izprot puišu psiholoģiju un zina, kā tikt galā ar lielāko blēņdari.
Pati bieži esmu prasījusi mammai padomu un vienmēr to saņēmusi. Viņa man ir kā draudzene, kas nekad neko nepārmet, bet uzklausa un iesaka, kā labāk rīkoties.
Mammīte ir ļoti sabiedrisks cilvēks. Brīdis bez darba un cilvēkiem apkārt, viņai ir apgrūtinošs. Apbrīnoju, kā viņa visu paspēj padarīt un būt klāt. Laikam tāpēc, ka ir iemācījusies nosnausties 20 minūtes, lai atkal būtu mundra.
