Ir ievēlēta Gulbenes novada domes vadība. Ārpus tās palicis vispieredzējušākais un pats autoritatīvākais cilvēks pašvaldību lietās – Nikolajs Stepanovs, kas vismaz desmit gadus ir bijis Gulbenes pilsētas priekšgalā un vēl ilgāk strādājis arī pie rajona vadības stūres. Daudzi ir šokēti par tādu iznākumu un samulsuši vaicā: “Kas tagad notiks?” Šis jautājums ir daudzslāņains. Tajā ir bažas gan par N.Stepanova paša turpmāko likteni, gan vēl vairāk par Gulbenes novadu, kas ir starp lielākajiem Latvijā. Šā novada veidošana ir bijusi N.Stepanova izlolota. Tāpēc daudzi uzskata, ka bez viņa šā veidojuma pārvaldē var iestāties krahs. Citi vienkārši var netikt galā. Ko par to domā viņš pats, par to “Dzirksteles” saruna ar N.Stepanovu.
– Vai jūtaties zaudētājs?
– Zaudētāji mēs visi būsim, un tajā skaitā arī es, ja tiks nobremzēta novada attīstība. Tas ir vislielākais risks. Tā var notikt tad, ja privātais labums vai maskētas shēmas gūs virsroku. Man negribētos piedzīvot tādu brīdi, kad jāatzīst: mēs zaudējām. Runājot par sevi, varu teikt tā – neviens nav neaizvietojams. Gulbenes novadā ir pietiekami daudz gudru un spējīgu cilvēku, jaunu cilvēku. Jāpriecājas!
Visu mūžu nosēdēt vienā krēslā nevar un nevajag, jo savā ziņā iet līdzi arī rutīna. Tā diemžēl arī ir. Man nav kauns atzīties: es esmu tikai cilvēks ar savām kļūdām, saviem plusiem un mīnusiem. Tāpēc es šo situāciju uztveru mierīgi. Visu esmu pārdzīvojis, izlaidis caur sevi n-tās reizes. Kāds es esmu, tāds esmu. Lai iedzīvotāji man piedod, ja kaut kas ir bijis ne tā! Darba gaitās esmu iesaistījies plānu un projektu īstenošanā, un paveiktais ir gan atzīts, gan kritizēts. Spilgts piemērs ir ielu rekonstrukcija, kas pašlaik vēl turpinās Gulbenē. Daudzi, kas vēl pirms mēneša bija noskaņoti pret šo projektu, šodien jau ir mainījuši savas domas. Sāk braukt pa rekonstruētajām ielām un saka: „O, nav ne vainas!” Un pats galvenais – būs lielāka drošība. Autovadītāji netrauksies pāri ielu krustojumiem kā vējš. Prioritāte ir cilvēks.
Kad man šodien jautā, kāda ir mana kā vadītāja vājā puse, es atbildu: esmu pārāk labs attieksmē pret cilvēkiem. Diemžēl efekts ir tāds, ka jāsaņem pretī negācijas. Neviens cilvēks pasaulē nevar vienlaikus būt labs visiem. Es to ļoti labi saprotu. Arī es nebiju un neesmu tāds. Taču cilvēki to vēlas un gaida no ikviena vadītāja. Tāpēc es neapskaužu jauno Gulbenes novada domes vadību. Dzīve iet uz priekšu. Paldies vēlētājiem – gan tiem, kas balsoja par mani, gan tiem, kas nebalsoja. Protams, katram balsotājam ir savas vēlmes, ticība. Ko novada domē ievēlētie varēs paveikt, to rādīs laiks. Sasolītā ir daudz. Redzēs. Četri gadi paskries ātri.
Šis laiks pirms un pēc vēlēšanām ir licis just dažādu cilvēku attieksmi. Ir arī tādi, kas vairs nesasveicinās ar mani, nākot pretī, cenšas pāriet otrā ielas pusē. Man ir uzgāzts tik daudz baumu. Lai nu tas paliek. Tikai reizēm brīnos par cilvēku fantāzijas spējām.
– Jaunākās baumas – jūs iešot strādāt uz skolu par direktoru!
– Neviens man šādu darbu nav piedāvājis. Ir vēl neticamākas baumas, ko esmu dzirdējis par sevi. Vēl aizvien nespēju atrast tās divas mājas, ko es it kā esmu uzcēlis Siguldā. Tiem, kas baumo, esmu teicis: ja tās mājas atradīsiet, uzreiz jums uzdāvināšu! Tad vēl baumas par to, ka siltuma ražotāji Gulbenē man samaksājuši latos vairākus simtus tūkstošu. Dānijā es esot nopircis salu. Vēl – es esot braucis makšķerēt ar dienesta auto. Lai es tā darītu, piedodiet, man būtu jābūt prātu zaudējušam! Teikšu, kā ir. Sešus gadus es nebiju ņēmis rokās ziemas makšķeri, pagājušajā ziemā makšķerēju reizes trīs, taču uz zveju braucu ar privāto auto. Esmu dzirdējis par sevi arī tādu baumu, ka es braukājot ar Romana Adamoviča džipu. Man pašam ir savs 1995.izlaiduma gada džipiņš, ar kuru es braucu arī pa pilsētu!
– Daudzi jūs joprojām redz kā pilsētas saimnieku.
– Šajās pirmajās jūlija dienās tālruņa zvanus saņemu trīs reizes vairāk, nekā saņēmu tad, kad vēl vadīju pilsētas domi. Tas ir gan patīkami, gan nedaudz arī skumji. Dzīve neapstājas! Zvana tie, kam vajadzīga palīdzība, tie, kas izsaka savu vērtējumu par novada domes vadības ievēlēšanu, kas vēl man veselību, mierina vai izsaka nožēlu. Zvana tie, kas vēlēšanās balsojuši par mani, zvana iedzīvotāji, kolēģi, biznesa cilvēki. Vaicā pēc padoma, jo gadu gaitā esmu uzkrājis zināmu pieredzi, orientējos situācijās, cilvēkos. Tagad esmu Gulbenes novada deputāts. Manos pienākumos ir iespēju robežās būt noderīgam iedzīvotājiem, palīdzēt ikvienam, kam vajadzīgs lietišķs padoms.
– Novada domē koalīcija cenšas Tautas partiju nostumt malā…
– Politisko partiju sašķeltības slimība Rīgā par nožēlu tiek novirzīta arī uz laukiem. Tā ir ļoti slikta pazīme! Daudzi piesedzas ar demokrātiju. Bet, spekulējot ar to, zaudētājs ir vēlētājs. Novados ir riktīgi “jārukā”. Iedzīvotājiem novada vadītāji, deputāti ir kā uz delnas. Mēs visi dzīvojam tepat blakus. Partiju ķīviņi ir sekundāra lieta. Uz vietas iedzīvotāji no mums gaida konkrētu darbu, rīcību, palīdzību. Cita lieta, ka šajā darbā reizēm ir šķēršļi, piemēram, nesakārtotie likumi vai finanšu trūkums. No reālām problēmām veidojas kamols, kas spiež pie zemes, bet tomēr ir jāstrādā. Un tas ir sūri un grūti. Kālab vēl izšķiest spēkus partiju ķīviņos? Strādājot pašvaldībā, vienmēr esmu uzskatījis, ka no pirmās līdz pēdējai minūtei strādāju iedzīvotāju labumam par algu, kuru veido ieņēmumi no cilvēku maksātajiem nodokļiem. To nedrīkst aizmirst arī jaunā novada dome! Steidzami ir vajadzīga novada finanšu ekspertīze. Tikai pēc tam var skaidri zināt, kādas algas varēs atļauties, cik darbinieku algot novada centrā un cik laukos. Tas ir skaidrs, ka arī lauki nedrīkst palikt bez pārvaldes, bez pašvaldības sniegtajiem pakalpojumiem uz vietas. Jaunā novada dome tiks ar to visu galā.
– Daudzi uzskata – bez jūsu sakariem novada domei būs grūti.
– Tā domāt ir naivi. Būdams pilsētas vadītājs, es vienkārši apzinājos, ka mans pienākums ir lobēt savu pašvaldību. Un es to arī darīju! Ja man bija izdevies pierādīt, aizstāvēt Gulbenes idejas, projektus, es ar to lepojos. Bieži vien ierēdņi ir bijuši kā “Ķīnas mūris”. Neviens neko nenesa klāt un nenesīs ne Gulbenei, ne novadam. Ir vienkārši jāspēj iet nākamajās durvīs, ja pa vienām esam izstumti.
– Kādu redzat savu nākotni?
– Galva uz pleciem, rokas un kājas man ir. Strādāšu! Gan jau! Darba piedāvājumus jau esmu saņēmis. Taču pagaidām man ļoti gribas atpūsties. Saku godīgi. Atvaļinājums, strādājot pašvaldībā, vienmēr ir bijis nosacīts jēdziens.
– Vai tagad, izbaudot brīvdienas, varat mierīgi gulēt?
– Līdz pulksten 7.00 brīvdienā varu gulēt, bet… tāpat jau pirms pulksten 6.00 esmu pamodies. Ceļos bez steigas, jo nav nekur jāsteidzas, nav jāskrien. Taču tad ieraugu, kas tikai nav jāizdara mājās. It kā sīkumi vien, bet tā paiet visa diena – teciņus no viena darba manās lauku mājās pie nākamā. Beigās esi mēli izkāris. Tāda ir normāla ikdiena lauciniekam. Strādājot Gulbenes pilsētas domē, mans rīts sākās jau pirms pulksten 6.00. Jau pēc pulksten 7.00 atrados savā darba vietā, kabinetā. Darba diena parasti ritēja savas 12 stundas. Taču psiholoģiskā slodze bieži vien bija tāda, ka pēc tam vakarā grūti iemigt. Līdz pašai pēdējai Gulbenes pilsētas domes sēdei es strādāju šādā ritmā. Arī brīvu sestdienu faktiski nebija, jo arvien bija jāpiedalās kādā pasākumā.
– Karjeru Gulbenē savulaik jūs esot sācis pēc tam, kad bijāt skolas direktors Rēveļos?
– Tūlīt pēc augstskolas beigšanas un dienesta armijā es sāku strādāt Rankā, tad – Gulbenē. Šajā novadā bija mana pirmā darba vieta un droši vien te būs arī pēdējā. Te man ir ģimene, te dzima un auga bērni. Droši vien es viņiem būtu varējis tolaik veltīt vairāk uzmanības, ja man būtu bijis cits darba ritms. Zināmā mērā bērni ir bijuši zaudētāji. Vislielāko paldies es vēlos sacīt savai sieviņai Valentīnai. Viņa ir izdzīvojusi kopā ar mani visas grūtības, pārdzīvojumus. Viņa ir pavadījusi bezmiega vakarus, gaidot mani mājās no darba. Es vienmēr esmu iekšēji mocījies, zinot, ka viņa mani mājās gaida, gaisma nav izslēgta, bet es vēl kavējos darba pienākumu dēļ. Ģimene man vienmēr ir bijusi atbalsts.
Es jaunībā nekad netiku domājis par to, ka tā veidosies mans liktenis. Iespējams, ka vaina ir manā prasmē komunicēt ar cilvēkiem. Šī īpašība manī ir iedzimusi no manas māmiņas. Paldies manai mammai par to labestību, ko esmu mantojis no viņas!
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Nikolajs Stepanovs.
Dzimšanas laiks: 1950.gada 6.februāris.
Izglītība: augstākā pedagoģiskā fizikas un matemātikas specialitātē.
Nodarbošanās: Gulbenes novada domes deputāts, šobrīd – bezdarbnieks.
Ģimene: sieva Valentīna ir skolotāja, meita Diāna arī ir skolotāja un privātskolas direktore Rīgā, dēls Andrejs saimnieko laukos, ir divi mazdēli – Vladislavs un Kirils, kas abi aizraujas ar futbolu.
Dzīvesvieta: Jaungulbene, “Zaķakājas”.
Hobiji: sēņošana, medības, makšķerēšana.
