Siltāju pamatskolas 8. un 9.klases skolēni kopā ar vēstures skolotāju Birutu Tropu 10.oktobrī devās mācību ekskursijā pa baronu muižām Gulbenes rajonā.
Siltāju pamatskolas 8. un 9.klases skolēni kopā ar vēstures skolotāju Birutu Tropu 10.oktobrī devās mācību ekskursijā pa baronu muižām Gulbenes rajonā. Ekskursijas maršrutā bez Litenes, Stāmerienas un Beļavas muižām ietvērām Litenes virsnieku kapus un Velēnas baznīcu.
Pavasara pusē plānojam apmeklēt arī pārējās baronu muižas, lai pēc tam varētu apkopot iegūto informāciju. Šāda mācību ekskursija Siltājos pēc vairāku gadu pārtraukuma notika pirmo reizi.
Esam pateicīgi valsts pieminekļu aizsardzības inspektorei Sarmītei Dundurei par jauko ekskursiju un izsmeļošo stāstījumu.
Izbraucām agri – pulksten 7.00 – no Līgo. Pirmais apskates objekts bija Litenes virsnieku kapi un nometnes atrašanās vieta. Tālākais ceļš veda uz Litenes muižu, kur tagad atrodas pamatskola. Muižas apkārtnē atrodas ēkas, kur kādreiz bijis zirgu stallis, cietums, lopu kūtiņa, kalpu māja. Tur tagad atrodas Litenes pamatskolas sporta zāle. Dabas skaistumu rotā Pededze un lielais parks.
Otrs apskates objekts bija Stāmerienas muižas pils. Tā piederēja Volfu ģimenei. Tagad pilī atrodas muzejs, kas stāsta par šīs dzimtas vēsturi. Ļoti skaista rudenī ir Stāmerienas muižas pils apkārtne. Leģenda stāsta par zviedriem, kas bija iestādījuši koku ar saknēm uz augšu un piebilduši: “Ja šis koks ziedēs, tad viņi Latvijā vairs neatgriezīsies!” To mums pastāstīja gide Sarmīte. Īstenībā šis koks nav stādīts ar saknēm uz augšu, tā tikai izskatās.
Parkā atrodas mīlestības ozols. Leģenda stāsta, ka muižas dārznieks bijis iemīlējies muižkunga meitā, bet viņa apprecējās ar citu. Viņš iestādījis šo ozolu un teicis: “Cik ilgi tas zaļos, tik ilgi es viņu mīlēšu!” Pat tagad ozols zaļo un izskatās, ka divi koki sadevušies rokās. Ja kāds varot izlīst cauri šai spraugai, viņš tikšot mīlēts un mīlēšot arī pats. No mūsējiem cauri izlīda tikai trīs. Cerams, ka viņus nākotnē piemeklēs mūžīga mīlestība. Stāmerienā apskatījām arī pareizticīgo baznīcu, muižas klēti un dārznieka māju.
Tālāk ceļš aizvijās uz Beļavas muižu, kur tagad atrodas Krišjāņa Valdemāra pamatskola. Par šīs muižas vēsturi mums stāstīja vēstures skolotāja Vita, par to viņai paldies! Iepazināmies arī ar muižas apkārtnē esošajām ēkām. Tur kādreiz bijis cietums, kur sodījuši nepaklausīgos zemniekus, kūtiņa un barona kapi. Braucot prom no Beļavas, uzkāpām Beļavas pilskalnā, kurš ir visaugstākais rajonā.
Saulītei pakāpjoties augstāk, nokļuvām Velēnas baznīcā, kas celta 1898.gadā. Baznīca esot uzcelta tik liela un skaista, ka esot bijis jāgriež priedēm gali, lai tās neaizsegtu pašu baznīcu. Ieejot baznīcā, mums uzdeva jautājumu: “Pēc kā var pateikt, ka labajā pusē sēž vīrieši, bet kreisajā – sievietes?” Tas bija interesanti. Pašā baznīcas galā bija altāris, kas bija darināts no koka, bet aiz tā katrā pusē bija divi lieli logi, kreisajā – biķeris un vīnogas, kas simbolizē Dieva miesu un asinis, labajā – alfa un omega – sākums un beigas. Pēc tam mūs aizveda uz baznīcas muzeju, kur atradās dažādi seni priekšmeti. Baznīcā bija arī iespēja paspēlēt ērģeles. Mūzikas pasaulē mūs aizvilināja Laura Markoviča un Dace Lietaviete. Uzkāpām apskatīt arī zvanu, kurš atvests no Vācijas un sver 500 kilogramus. Tas skaņas raida pirms dievkalpojuma. Diemžēl mums tā skaņās ieklausīties neizdevās.
Apskatījām arī seno lauksaimniecības tehniku, kas īpaši interesēja zēnus. Pie katras no ēkām, kur bijām, ir pielikta zīme – kultūras, vēstures piemineklis. Tas liecina, ka tā ir jāsaudzē un jāsaglabā. Tālākais ceļš pa zeltainām rudens lapām vijās mājup.
