Vēlīnās lakstīgalas
Mēs atkal tiekamies vidusskolas klases absolventu salidojumā daudzus gadus pēc skolas beigšanas. Vējainus pavasarus daudzkārt nomainījušas zaļas vasaras, zelta rudeņi un baltas ziemas, bet mēs, vidusskolas bijušie absolventi, ap Jāņu laiku ik pa pieciem gadiem joprojām tiekamies. Pa retam esam sazinājušies ar kādu vēstulīti vai telefona zvanu, bet dažreiz aizskrējuši vairāki gadi, un mēs esam viens otru piemirsuši līdz nākošajai tikšanās reizei. Mums vienmēr ir cerības atkal satikties, un tās spārno sapurināties, pavilkt savas domas un izjūtas uz gaišo pusi, gaidot tikšanos. Ausma, mūsu klases kultūras dzīves organizatore skolas gados, atkal uzņemas sasaukt kopā bijušos klasesbiedrus, un šoreiz satikšanās vieta ir netālu no pilsētas, kur dzīvo viens mūsējais – Aldis ar ģimeni. Mūsu sirdis iepukstas straujāk, kad sniedzam viens otram roku sasveicinoties.
,,Cik jauki atkal visiem satikties!” mēs uzsaucam pirmo tostu pie sarūpētā viesību galda saskandinot piepildītās šampanieša glāzes.
,,Uz veselību! Tik jauni un skaisti mēs nebūsim vairs nekad! Lai nedziest dzīvesprieks un cerības! Lai tiekamies atkal! Lai Liktenis mums ir žēlīgs! Pieminēsim tos, kas nav vairs spējīgi atsaukties klases sadraudzības aicinājumam…” Jā! Daži klasesbiedri bija priekšlaikus aizsteigušies cauri mūžības vārtiem. Godinām viņu piemiņu, un, skatoties seno fotogrāfiju atspulgos, atceramies tās epizodes, kad bijām vēl kopā. ,,Reiz bija…, bet mēs vēl esam!” tostam glāzi paceļ Aldis. Pēc klusuma brīža mūsu esības prieks atkal uzbango kā šampanietis. Alkoholu malkojot, mēs kļūstam arvien atraisītāki. Kā apsūbējušu bronzas rotu var noberzt atkal spodru, tā cilātās atmiņas paspilgtinās, gadu gaitā pabālējušās ainas atgūst krāsas, un mēs atkal jūtamies kā sendienās: jauni, draiski un pārgalvīgi. Iespējams, mēs esam atkal gatavi jauniem, arī pārdrošiem piedzīvojumiem un notikumiem. Vairāki acu pāri – agrākās simpātijas sāk visiem zināmo savstarpējo acu valodu, jo jaunības mulsumā pagaisušās jūtas uzjunda šampanietis. Drīz atskan deju mūzika – vecie, neaizmirstamie šlāgeri, un mēs pilnībā nododamies dejas priekam un pārgalvībai. Mēs vēl jūtamies jauni! Mums pieder šī diena un arī turpmākā nakts, jo Aldis ir pasūtījis istabiņas netālajā viesnīcā atpūtai. Alda tosts, kas kopumā ir tik nodriskāts, uzjunda prieka sajūtu: tik tiešām – tik jauni un dzīves gudri, kādi mēs esam šovakar, mēs nebūsim vairs nekad! Skolas valša melodija spēj aizvest mūs uz dienām, kad skanēja mūsu skolas zvans. Toreiz mēs sev nešķitām ,,zaļi gurķi.” Kas gan notiktu, ja mēs ar savu tagadējo prātu censtos novērtēt bijušo? Vai dzīves ēku būvētu savādāk?
Kā uzminējis manas domas, pēc brīža šo jautājumu, varbūt nedaudz citādi noformulētu, kustoties deju ritmā man uzdod Ilgvars. Mēs par šo tēmu pafilozofējam, atceroties biklos skūpstus parkā un pirmās mīlestības nojausmas. Tas bija tik sen! Toreiz viss beidzās, patiesībā nesācies ar romantiskām nojausmām: varēja būt, bet nebija… Pēc skolas mūsu ceļi pašķīrās. Mēs nebijām ābola tās divas pusītes, ko liktenis salīmējot… Ilgvars bija pāris reizes nesekmīgi precējies, viņam bija meita, tagad jau pusaudze, un neveiksmes arī nākošās partnerības meklējumos. Es pie tā vainīga nejutos. Uzklausīju Ilgvara skumjo stāstu, kā ,,sačakarējusies” dzīve, kā nav satikta īstā sieviete, un nožēlu, ka izšķiesti gadi gandrīz pa tukšo. Viņa patreizējā partnere jeb draudzene esot krietni jaunāka un laikam atkal nebūšot īstā. Kaut kā neliekoties īstā, esot tikai jaunības un dabas dotie plusi… Kontakti ar pirmās laulības meitu pačabējuši, bet sevi Ilgvars vainot notikušajā netaisās. Ak, paštaisnie vīrieši! Viņa taisnošanās man nepatīk: sak, es tas labiņais, sievietes tās maitas…
,,Kādu laiku biju tāds svētdienas tētis, tad bijusī sieva man aizliedza ar meitu tikties un maksāju tikai alimentus, jo ar varu jau mīļš nebūsi! Meita atsvešinājās…” Valsim skanot, saruna, patiesībā vairāk jau Ilgvara monologs, turpinās:
,,Droši vien, ja būtu dēls, būtu citādi. Dēli arvien tēviem tuvāki, bet mana Ilzīte mātes ietekmē atsala, un nu jau vairs nesatiekamies…un nevajag arī! Sieva pat no alimentiem atteicās.” Ilgvars negaidīti asi nosaka, dejai beidzoties, un es jūtu, ka tas viņam ļoti kremt. Meitu viņš droši vien nebija aizmirsis, taču ir principa cilvēks. Tādu es viņu pazinu arī mūsu aizraušanās laikā pēdējā klasē. No nekā viņš varēja sataisīt lielas problēmas un apcirsties par niekiem. Viņa ego nebija mazinājies, un šodien lietotais alkohols to tikai paspilgtināja. Viņš bija tas cilvēks, kas visās savās neveiksmēs vaino citus, un varbūt tāpēc nekas no mūsu pirmās mīlestības sēklām nebija uzdīdzis un arī viņa dzīve neritēja gludi.
Arī nākošās dejas laikā viņš uzlūdza mani un visu vakaru bija man kā pielīmēts. Mūs jau bija pamanījuši pārējie un veselīgi apcēluši par zaudēto gadu atgūšanu, taču es par Ilgvara uzmanību nemaz tik sajūsmināta nebiju: mūsu senais aizrautības dārziņš ilgi nebija kopts un tagad aizaudzis ar aizmirstības durstīgajām nezālēm. Tas prasītu krietnu ravēšanu, ja mūsu jūtas pamostos, bet es nebiju gatavojusies kaut ko mainīt savā dzīvē. Mums bija tikai atmiņas, kas vairāk uzsildīja Ilgvaru, kamēr es uz visu raudzījos it kā no kalna: tur lejā aiz gadu miglas bija mūsu Jāņu dienas pļava pēc skolas izlaiduma, pilna reibinošu smaržu, bet es biju par slinku un nedrošu, lai atkal tur bristu rasā un samērcētu savus svārkus pagātnes rasā.
Nu jau priecāšanās bija sasniegusi savu augstāko pakāpi: mēs kā bērni gājām rotaļā – Ādamam bij` septiņi dēli – un darījām visu rotaļnieku priekšā rādīto kā paklausīgi bērni. Tas, protams, no malas skatoties, liktos ļoti muļķīgi, bet saskūpstīties nācās arī man ar Ilgvaru. Arī citi deva viens otram draudzīgus skūpstus. Pa mazām grupiņām mēs vēlāk izklīdām apskatīt naksnīgo pilsētiņu, un mani atkal panāca Ilgvars. Mēs no grupiņas palikām iepakaļ. Uzmetis maniem pleciem savu žaketi, Ilgvars pasniedza man savu elkoni, un es sajutu to smaržas aromātu, ko glabāja mana smaržu atmiņa. Kaut kas uz brīdi manī uzvirmoja.
,,Es par tevi reizēm domāju. Paliekam laikam vecāki, un atgriešanās pagātnē ir glābiņš no dzīves straujuma. Gadi skrien kā stirnas…” Ilgvars pieliecās pie manas auss un neveikli noskūpstīja to.
,,Nemels nu niekus! Tev ir jauna sieviete – draudzene, kā pats stāstīji, un viņai ir jaunības priekšrocības. Tu taču negatavojies atgriezties pie mūsu jaunības romantikas te mūsu satikšanās reizē? Tas būtu neprātīgi”, es centos atvairīt viņa kaislību uzliesmojumu.
,,Kāpēc gan ne? Ar tagadējo prātu viss būtu citādāk. Tu taču esi tik burvīga! Gadi tevi ir izgreznojuši, ne tā kā vienu otru apskādējuši. Tu taču arī redzi, ka laika zobs…” Šoreiz ar kritiskiem izteicieniem Ilgvars piebremzēja, jo laikam paškritiski vērtēja arī sevi. Protams: mazs alus vēderiņš, uz pieres atkāpušies mati, tas liecināja, ka arī viņš, paša terminu lietojot, ir gadu apskādēts.
Palika vēsi. Sarunas arī apsīka. Parunājāmies tāpat vien par nenozīmīgām lietām runāšanas dēļ. Apsēdāmies parkā uz soliņa zem liepas. Kaut kur augstu virs mūsu galvām iepogājās lakstīgala. Tikai vieni treļli un klusums. Kaut kas varbūt bija putnu iztraucējis vai izbiedējis.
,,Tā nu gan ir vēlīna lakstīgala! Citas jau izdziedājušās un perē bērnus,” es piezīmēju, jo labu laiku bija klusēts. Vai viss jau nebija pateikts? Tas, kas bija uzvirmojis, kaut kur bija pazudis, un tieši šī lakstīgala atgrieza manu saprašanu: es taču nesākšu kārdināt savu bijušo klases mīlestību vienas nakts sakaram! Nelielais alkohola skurbums bija pagaisis, austrumu pusē jau varēja manīt jauna rīta blāzmu.
,,Jāiet nosnausties!” es apņēmīgi cēlos no soliņa, ,,vēlīnā lakstīgala laikam ir atgriezusi mūsu saprātu? Vai ne? Neko nevajag saputrot!”
Un Ilgvars, tāds kā aizvainots, klusējot man sekoja. Viņa žakete sildīja manus plecus, un viņam, protams, sala. Pirmsjāņu naktīs mēdz būt arī salnas. Mēs pasapņojām un atcerējāmies jaukāko, ko skolas gados esam piedzīvojuši. Atgriezties pagātnē nebūtu prāta darbs.
Pie brokastu galda, ko bija sarūpējusi Alda kundze, omulīga un visādi patīkama sieviete, arī abas Alda meitas pusaudzes skraidīja šurpu – turpu, pienesot kafiju un uzkodas. Ka Aldim ir izdevusies dzīve, to varēja redzēt ar neapbruņotu aci: tas bija gandrīz ideāls, uz ko tiecās katrs. Aldis nebija palaidis garām savu lielo izdevību, diezgan agri apprecoties un radot bērnus. Viss viņam jau bija: māja, izglītība, labs darbs, labklājība un liekas, ka to viņš mums gribēja atrādīt, uzaicinot pie sevis. Vakar mēs laikam par daudz aizrāvāmies katrs ar sevi un nepiefiksējām, ka viesmīlīgajiem saimniekiem pienākas arī vārdiska pateicība. Labi, ka mūsu Ausmiņa par kopīgo dāvanu bija parūpējusies un mēs to pasniedzām jau tiekoties. Tagad pirms šķiršanās vajadzēja arī pateicības vārdus, un es spontāni piecēlos, pieskandinot ar tējkaroti pie kafijas krūzītes:
,,Uzmanību! Gribu pateikties visu vārdā,” es aplaidu acis visapkārt, lai saņemtu biedrīšu piekrišanu uzsāktajai runai. Viņi ar saviem skatieniem mani pilnvaroja, un es turpināju: ,,Mums šinī tikšanās reizē bija izdevība izbaudīt Alda ģimenes labo starojumu, gādību, rūpes un iecietību. Malacis, Aldi! Tā turpināt! Pēc desmit gadiem mums būtu jāsatiekas kuplākā pulciņā, pieaicinot arī savas otrās pusītes un bērnus, vai vismaz atrādot viņus fotogrāfijās. Mēs vēl varam daudz ko arī labot, ja kaut kas vēl nav padarīts. Padomājiet par to! Mūsu sakarniece un organizatore taču joprojām būs Ausmiņa, kura uzņēmusies šo misiju jau skolas laikā? Lai nākošie gadi piepilda to, kas vēl palicis nepiepildīts! Tāds ir mans šī rīta novēlējums.” Sekoja piekrītoši applausi. Mēs atkal bijām pieauguši, prātīgi un, šķiet neviens no mums nebija neko nosodāmu naktī izstrādājis. Ilgvars aiztraucās pirmais, pamājis visiem tikai ar roku. Zeltīte, mana skolas draudzene, piemiedza man ar aci un pie auss nočukstēja: ,,Redzu, ka pagājušās nakts mācības viņam nākušas par labu. Tu laikam viņu labi atšuvi. Lai taču nav tik iedomīgs! Uz svilpiena mūsu gados nekas vairs nenotiek. Vienu brīdi gan es par tevi sāku baidīties…”
Kādi mēs būsim tiekoties nākošajā reizē? Desmit gadi nav nekāds mazais laiks! Mūsu tradīcijas turpināsies. Klases salidojums taču ir kā mērs, kad var pārredzēt noieto dzīves gabalu un atskatīties paziņu un draugu pulciņā. Tas dod spēku arī labot kļūdas.
