Gulbeniete Ilga Šatalova nupat nosvinējusi gan vārdadienu, gan savu 51. dzimšanas dienu. Viņa ir no cilvēkiem, kam vecāki šīs abas svinamās reizes apvienojuši vienā dienā.
“Neesmu jautājusi mammai, kāpēc tā izdarīja. Bērnībā biju bēdīga, ka citiem vienaudžiem ir divas svētku reizes gadā, bet man – tikai viena. Taču tagad tas ir ļoti labi!” saka Ilga.
Viņa atzīst, ka patīkot savs vārds. “Tas nav rets, tomēr nav arī nemaz tik bieži sastopams. Savējie mani sauc par Ilgucīti,” bilst pati. Viņai Madonas rajonā ir māsa un divi brāļi, Ilga – jaunākā starp viņiem. Arī pati ir bijusī madoniete, ieprecējusies Gulbenē, taču vīrs aizgājis mūžībā. Tagad Ilga ir viena. Labas un mīļas attiecības ar māsu un brāļiem viņai dzīvē ir pašas svarīgākās.
“Esmu bagāta. Kaut arī man nav naudas, toties ir daudz mīļu tuvinieku un draugu,” atzīst jubilāre.
“Raudot nekļūs vieglāk!”
Ilga divus gadus ir bez darba. 23 gadus nostrādājusi Gulbenes dzelzceļa stacijā par dežuranti. Notika štatu samazināšana, un viņu atlaida, jo izrādījās, ka Ilgai tobrīd bija mazāks darba stāžs nekā citiem. “Raudot nekļūs vieglāk! Jādzīvo!” saka viņa. Ilga ir strādājusi pagaidu sabiedriskajos darbos, kopusi kapsētu. Taču laika gaitā radusies sajūta, ka nav nekādas jēgas būt bezdarbnieku uzskaitē. Aģentūra nepalīdz atrast darbu. Par šo bezpalīdzības sajūtu Ilga saka: “Tas ir tāpat kā jūtas kaķēns, kas iemests ūdenī. Vai nu saviem spēkiem izpeldēsi, vai nogrimsi. Mūsu valstī ir tāda politika.”
Esot iespaids, ka šodien pusmūža gadu sievietei Gulbenē nav iespējams atrast darbu pat ar “blata” palīdzību. Ilgai krājas komunālo maksājumu parādi. Ar bažām Ilga gaida ziemu. Viņa piepelnās tikai gadījuma darbos. Ir bijusi aukle. Tagad pelnīs, lasot dzērvenes.
“Ir jātic mīlestībai!”
“Tomēr ticu, ka reiz šī situācija mainīsies. Peļņas meklējumos no valsts projām doties negribu. Ir valodas barjera un bailes, ka manā vecumā tur strādnieki nav gaidīti. Man radu bērns jau gadu strādā Anglijā. Vajag zināt angļu valodu un jābūt labai veselībai, lai strādātu tur. Es tomēr ceru, ka ar laiku varēšu atgriezties darbā dzelzceļā. Ļoti mīļa man ir tā vide, cilvēki, darbs,” klāsta Ilga.
Viņa atzīst, ka joprojām tic mīlestībai, savstarpējo attiecību skaistumam. “Mīlestībai nav vecuma ierobežojumu,” saka Ilga un piebilst, ka vēl svarīgs dzīvē ir humors. Tā Ilgai nekad nav trūcis. “Humors uzmundrina, piesviež dzīvei gaišākas krāsas,” uzsver sieviete. Vēl viņai svarīga esot laba literatūra, ko lasīt, laba mūzika. Ilga lielākoties esot māju cilvēks.
