Ausmai un Kārlim Sebriem, kuri dzīvo Daukstu pagastā, pieder sava varavīksne, jo tieši todien, kad ciemojos pie viņiem “Grāvīšos”, kur Ausma jau ceturto gadu pieskata mirušā brāļa māju, tā, mirdzēdama visās krāsās, liecās pāri no ābolu smaguma salīkušajām ābelēm un rudens ziedu rotai dārzā. Daudzkrāsaina kā varavīksne bijusi arī Ausmas un Kārļa dzīve, kurā visspilgtāk iekrāsojusies abu mīlestība.
“Mums ar Kārli šobrīd laulība ir pēc ārzemnieku parauga. Es kā lielsaimniece viena pati dzīvoju pa “Grāvīšiem”, viņš – pa “Kalnalīvēm”, kur saimnieko meita ar ģimeni. Katra satikšanās mums gluži kā jaunībā – pilna prieka. Viņš ar velosipēdu atbrauc mani apciemot. Pagatavoju viņam pusdienas un vakariņas. Skumji man nav, bet interesanti. Acis tā vien vēršas uz ceļa pusi, varbūt Kārlis jau brauc. 53 gadus jau esam kopā. Dažkārt mazliet pastrīdamies par sīkumiem, un atkal viss ir labi. Kārlis ir darbaholiķis, es knapi tieku viņam līdzi. Darbs vīram ir pirmajā vietā. Ja tā nav, jūtas kā slims. Es jau viņu vienmēr mazliet centos piebremzēt. Tagad manā vietā to dara Kārļa veselība. Viņš man daudz ko ir pārcietis. Labi, ka mani znoti gādāja, lai varu apciemot Kārli Rīgas slimnīcā,” nopūšas Ausma. Kārlis steidz stāstīt, ka astoņas reizes sākušas zust cerības, ka viņš izdzīvos. “Mēs visu mūžu viens par otru turam rūpi un nevaram iedomāties to brīdi, kad viena no mums nebūs. Laikam jau turamies tāpēc, ka esam dzimuši vienā gadā un mēnesī, tikai Kārlis ir par mani vienu nedēļu jaunāks,” apliecina Ausma.
Mācās vienā klasē un skolā
Ausma un Kārlis savulaik Galgauskas pamatskolā bijuši arī klasesbiedri. Tolaik Ausmas vecāki dzīvojuši Jaungulbenes “Lembos”. “Tikko bija uzcelta tagadējā skolas ēka, jo vecā skoliņa nodega. Man bija deviņi, kad sāku iet skolā. Man, no laukiem nākušam bērnam, jaunā skola šķita kā pils, baidījos tajā apmaldīties. Kārlis skolā šķita tāds maziņš un kluss, tāpēc mēs, meitenes, mazliet darījām viņam pāri. Skolas ballēs viņš vienmēr stāvēja zāles stūrī un nekad nevienu neuzlūdza,” smejas Ausma. Kārlis atzīstas, ka neesot paklausījis skolotājam, kurš gribējis viņu salikt vienā pārī ar kādu meiteni. “Vai nu es iešu meitenei roku likt klāt, tolaik jau tā nedarījās, kā šodien,” taisnojas Kārlis. Tā arī skolas laikā ne reizi neesot Ausmu izdancinājis. Tikai tad, kad Ausma 28 gadu vecumā atgriezusies no izsūtījuma Sibīrijā un sākusi strādāt Krapas putnu fermā, izvirzoties par labāko putnkopi rajonā, bet Kārlis strādājis lauku brigādē, abi sākuši satikties. Nu vairs Kārlis kautrīgi nestāvējis zāles stūrī, bet Krapā deju kursos apgūtās iemaņas licis lietā, itin bieži aicinot Ausmu uz deju. “Ienācu zālē, ieraudzīju Ausmu un jutos kā zibens ķerts. Viņas acu skatienu vēl šodien neesmu aizmirsis. Neviena cita mani vairs neinteresēja ne tajā vakarā, ne visā turpmākajā dzīvē. Bez Ausmas es būtu kā bez rokām,” saka Kārlis. Krapā abi arī spēlējuši teātri un dziedājuši korī.
Uzbūvē māju un apņem sievu
Kopā ar radinieku Kārlis pats savām rokām uzbūvējis “Kalnalīves”, lai jau pirmajā gadā tajās ievestu jauno saimnieci. “Pēc kāda pasākuma, pavadot mani uz mājām, Kārlis jautāja, vai varot atbraukt pie manis ciemos. Tēvs bija nomiris, dzīvoju kopā ar brāli un mammu. Teicu, lai jau brauc. 16.aprīļa vakarā viņš lūdza mammai manu roku. Man no uztraukuma, ko teiks brālis un mamma, sirds tā drebēja! Ja nu viņi atsaka, ko tad? Man jau Kārlis patika. Tomēr mamma Kārli jau bija novērtējusi kā strādīgu un kārtīgu puisi,” atceras Ausma. “Jau iepriekš Ausmu aplinkus izvaicāju, vai viņa nāktu pie manis par sievu, bet tad, kad vajadzēja lūgt Ausmas roku, biju tā nobijies, ka pa ceļam iegāju veikalā pēc stiprāka dzēriena,” atzīstas Kārlis, kuram nepiemīt ne iedzeršanas, ne pīpēšanas netikums. 1957.gada 21.aprīlī Ausma un Kārlis Stradu pagasta dzimtsarakstu nodaļā reģistrējuši laulību. Savukārt 8.jūnijā notikusi īstā kāzu ceremonija Gulbenes luterāņu baznīcā. “Tāpēc jau esam uz tik ilgu laiku abi salikti kopā. Mums abiem šķiet, ka esam noslēguši līgumu ar kaut ko tādu, kas stāv augstāk par cilvēkiem,” prāto Ausma un ar mīlestību runā par savu vīramāti, kura bijusi ārkārtīgi laba. Pēc gada piedzimis dēls Guntars, tad meita Rasma un pastarīte Ligita. Abiem bijis arī audžudēls Ēvalds, kura ienākšana Ausmas un Kārļa dzīvē ir atsevišķa stāsta vērta. “Ēvalds bija labs zēns mājās, bet skolā gan darīja blēņas, skolotāji bieži sauca mūs uz skolu. Puisis izauga, atgriezās no armijas, apprecējās, tikai dzīve nevedās ne ar pirmo, ne otro sievu. Nu jau ir trīs gadi, kopš neko par viņu nezinām,” klusi saka Ausma. Sirds sāp par visiem.
Bērni visu darīja paši
Savulaik kaimiņienes Ausmai aizrādījušas, ka viņa pārāk daudz liek bērniem strādāt, uz ko viņa atbildējusi, ka bērni paši raujas pie darba. “Guntars vēl bija mazs, kad jau domājām, ka viņš būs tikai dārznieks. Viņam bija pašam savs dārziņš. “Kalnalīvēs” arī visi bērzi ir viņa stādīti. Kolhoza priekšnieks Jānis Matīss man teica, lai dēls labāk kļūst par celtnieku, jo ar dārzniecību vien nekā laba nebūšot. Tomēr viņa aicinājums bija un palika dārzkopība, paskat, cik daudz siltumnīcu sacēlis,” saka vecāki.(Guntars Sebris ir starp lielākajiem dārzeņu audzētājiem rajonā – red.). Viņi nevienam bērnam nav centušies uzspiest savu gribu, lai nebūtu vainīgi, ja bērnu dzīvē kaut kas ne tā. “Mums ir ļoti mīļi un labi bērni, mazbērni un mazmazmeitiņa. Vienmēr mūs atceras. Neko jau vairāk nevaru, kā siltas zeķītes un cimdus visiem noadīt. Vienmēr atceramies visu dzimšanas dienas un kāzu dienas, arī savējo,” Ausma atšķir foto albumu, un cits pēc cita kārtojas atmiņu brīži. “Tikai tad divi cilvēki var būt kopā tik ilgi, ja par visu izrunājas un kopīgi vienojas par kādu lēmumu. Neko neesmu darījis, iepriekš ar Ausmiņu neaprunājoties. Nu jau gan vedīšu viņu atpakaļ uz “Kalnalīvēm”. Pietiek vienai te dzīvot,” apņēmīgi saka Kārlis. “Ar tevi kopā kaut uz pasaules malu!” attrauc Ausma.
Vizītkarte:
Ausma Sebre dzimusi
1928.gada 17.februārī. Mācījusies Galgauskas pamatskolā un Priekuļu lauksaimniecības skolā. Strādājusi par putnkopēju. Bijusi izsūtījumā Sibīrijā.
Kārlis Sebris dzimis
1928.gada 23.februārī. Mācījies Galgauskas pamatskolā un Smiltenes lauksaimniecības skolā. Strādājis uz dzelzceļa, bijis brigadieris, kopis zirgus.
Bērni. Abi izaudzinājuši dēlu Guntaru, meitas Rasmu un Ligitu, audžudēlu Ēvaldu. Šodien priecājas par 12 mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu.
