Pagājušajā mēnesī Rīgā divpadsmit gadus vecs zēns nomira ar apendicītu. Bērna māte, redzot, ka dēlam ir vemšana un caureja, zvanījusi pēc padoma ģimenes ārstei un lūgusi apciemot bērnu mājas vizītē.
Pagājušajā mēnesī Rīgā divpadsmit gadus vecs zēns nomira ar apendicītu. Bērna māte, redzot, ka dēlam ir vemšana un caureja, zvanījusi pēc padoma ģimenes ārstei un lūgusi apciemot bērnu mājas vizītē. Ģimenes ārste tajā brīdī bijusi nevaļīga un telefoniski noteikusi diagnozi – zarnu vīruss -, un ieteikusi dot saslimušajam vienkāršas zāles un kefīru. Saruna notikusi no rīta. Diemžēl pievakarē māte, redzot, ka bērna dzīvība dziest, saukusi ātro palīdzību. Bērns nomirist ceļā uz slimnīcu. Ar apendicītu, kuru mūsdienās veiksmīgi ārstē…
Latvijas veselības aprūpes sistēma vairs komentārus neprasa. No galvas jau zināmi ārstu argumenti, jau zināmas pacientu kritiskās replikas par valstī esošo primāro veselības aprūpi. Arī šo nelaimi atšķirīgi komentē ārsti un pacienti, un, ja tā labi iedziļinās, abus viedokļus var saprast. Ārsti aizstāvoties saka, ka viņiem ir nežēlīgs darba apjoms, maza alga, sava brīvā laika gandrīz nav. Bet pacienti… Pēc šā notikuma bija lasāmi dažādi nesaudzējoši komentāri, kas vērsti pret ārstiem. Cilvēki mēdz teikt, ka ģimenes ārsti izraksta tikai un vienīgi konkrētas firmas zāles, kuru izplatītājs pie viņiem tā “pabiežāk piebraukā”. Turklāt ne jau lētākās zāles. Ka ir arī tādi ģimenes ārsti, kuri nemaz nedod pacientiem savu mobilo vai mājas telefona numuru, lai netraucē viņu mieru. Nemaz jau nerunājot, ka lielu, akūtu sāpju gadījumā pie ārsta nemaz nav tik vienkārši tikt, jo jāgaida garā rindā, kurā sēž sieviete, kura vēlas dabūt tikai nosūtījumu uz mamogrāfiju, vīrietis, kas vēlas dabūt jaunu antidepresantu recepti, kāds cilvēks ar paaugstinātu temperatūru, kam nav naudas saukt ģimenes ārstu uz mājām… Vai viņu nepieejamības iemesls tiešām ir viņu noslogotība, ka viens ārsts apkalpo apmēram
2000 cilvēku?
Paliek neomulīgi, ka šobrīd ģimenes ārsti palīdzību sniedz, aprobežojoties ar diagnozes uzstādīšanu pa tālruni, balstoties uz medicīnā nekompetentu vecāku novērojumiem. Kam domāti ģimenes ārsti, ja sasistus ceļus, klepu un sāpošus kaklus mēs jau sen ārstējam paši, bet nopietnākās nelaimēs meklējam pēdējo salmiņu – ātro palīdzību? Mirušā zēna māte grasās sūdzēt tiesā ģimenes ārsti. Pēc zēna nāves viņa zvanījusi ārstei, kura atvaicājusi: “Bet ko jūs no manis tagad gribat?” Ir gadījumi, kurus vairs neatsaukt, bet šī varbūt varētu būt laba mācība gan mums pašiem – pacientiem, gan arī ārstiem. Jo es negribu mirt ar apendicītu, kuru var izārstēt. Es negribu, lai ārstu neizdarības dēļ mirtu bērni. Es nebūt negribu, lai ārsti aizmirstu savu sūtību atsaukties vienmēr, ja viņam kāds lūdz palīdzēt.
