Tuvums Krievijai daudziem gulbeniešiem nozīmē uzņēmējdarbības saites, draudzības, sadarbības un dažam arī radniecības saites ar ļaudīm aiz Latvijas austrumu robežas.
Tuvums Krievijai daudziem gulbeniešiem nozīmē uzņēmējdarbības saites, draudzības, sadarbības un dažam arī radniecības saites ar ļaudīm aiz Latvijas austrumu robežas.
“Dzirkstele” ārlietu ministram Artim Pabrikam lūdz atbildēt uz vairākiem aktuāliem jautājumiem.
Jautājums par robežlīgumu mums ir aktuāls!
Dzīvē un vēsturē ir tā, ka kaimiņus un radus neizvēlas. Krievija mums ir tuvu kaimiņos. Es raksturotu Latvijas un Krievijas attiecības kā neizmantoto iespēju laiku. Mēs darām visu, lai šīs attiecības tomēr būtu balstītas uz pragmatiskiem soļiem, jo, protams, mums būtu iemesls apvainoties un justies sāpinātiem par pagātni, par okupāciju, par vēsturi. Tajā pašā laikā dzīve iet uz priekšu un mums ir jāmeklē kaut kādi saskarsmes punkti. Tomēr liekas, ka vislielākais šķērslis ir tas, ka Krievijā tomēr ir pietiekami daudz spēku, kuriem šī pragmatiskā sadarbība ar kaimiņvalstīm ir otršķirīga, pirmajā vietā, iespējams, ir problēmu risināšana uz citu rēķina. Jāsaprot Krievijas iekšpolitika. Cenšamies panākt vīzu dažādus atvieglojumus. Tagad to risinām Eiropas Savienības un Krievijas sarunās, jo tagad Latvijas intereses ir arī Eiropas Savienības intereses. Būs zināmi līdzatvieglojumi. Mēs iedrošinām arī reģionālo sadarbību starp valstīm. Mums no valdības un no Ārlietu ministrijas pozīcijām skatoties, nav nekādu ierobežojumu Latvijas cilvēkiem ar partneriem Krievijā sadarboties biznesā vai tūrismā. Mēs esam gatavi to veicināt. Protams, valstiskā līmenī mēs būtu gribējuši lielāku Krievijas pretimnākšanu, vairāk iespējas tikties, pārrunāt notikumus un arī noslēgt pāris starpvalstu līgumus, kas ir uzkrājušies ne jau Latvijas, bet gan Krievijas pusē.
Tātad pagaidām nekā kardināli pozitīva nav?
Mums ir daudz līgumu, kas ar Krieviju nav noslēgti. Vispazīstamākais ir robežlīgums. Manuprāt, tas nav pats svarīgākais. Svarīgāks ir līgums par neaplikšanu ar dubultiem nodokļiem, līgums par sociālo palīdzību, līgums, kas saistīts ar pensijām, kā arī par nozagtajām automašīnām. Pērn vasarā 7.jūlijā iesniedzām Krievijai projektu līgumam par starpvalstu ekonomisko sadarbību. Cita valsts atbildi būtu devusi mēneša laikā, bet Krievijai vajadzēja dubultā. Saņēmām pirmo atbildi, divu nedēļu laikā sagatavojām savējo un nosūtījām atpakaļ Krievijai. Atbildes nav līdz šim brīdim. Krievija joprojām nepiekrīt arī starpvaldību komisijas izveidei, kurā mēs varētu atrisināt daudzus jautājumus vai vismaz aplūkot tos. Mēs neesam vienīgā valsts, kurai līgumu parakstīšanā ar Krieviju klājas tik grūti. Krievija nav viegls partneris. Krievijai bieži ir grūti nodalīt praktisko no ideoloģiskā.
Abrene. Vai varam praktiskos apsvērumus nošķirt no vēstures zināšanas?
No vienas puses, situācija par Abreni ir skaidra un vienkārša. No otras puses – sarežģīta. Mums vajag jaunu robežlīgumu ar Krieviju, jo iepriekšējais ir apstrīdēts tāpēc, ka okupācijas rezultātā Latvijas teritorija ir mainījusies. Pagājušajā gadā mēs bijām gatavi parakstīt “de facto” robežlīgumu ar Krieviju. Protams, to darot, mēs negribējām skart savas nacionālās intereses. Proti, mēs negribējām pārkāpt Satversmi. Nekādā veidā negribējām leģitimēt (akceptēt) Latvijas okupāciju (1940.gadā). Tas nenozīmē, ka mums ir teritoriālas pretenzijas pret Krieviju.
Krievijas puse šo mūsu vienpusējo deklarāciju gribēja interpretēt pa savam, kā viņi to arī darīja. Beigu beigās Krievija ar to parādīja, ka nebija patiesi ieinteresēta noslēgt robežlīgumu ar Latviju. To redzam Igaunijas gadījumā, kur igauņiem nebija nekādu konstitucionālu pretrunu, kas traucētu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Latvijas gadījumā bija! Taču, līdzko Igaunijas Parlamentā robežlīgumam pielika klāt tikai trīs teikumus nesaistošā deklarācijā, tā Krievija atteicās šo līgumu ratificēt. Rezultāts jebkurā gadījumā bija paredzams. Tas ir skaidrs, no šodienas skatpunkta raugoties. Jebkurā brīdī, kad Krievija piekrīt, esam gatavi sēsties pie sarunu galda un robežlīgumu parakstīt. Vēl gribētu piebilst, ka robežlīgums mums netraucē ikdienā sadarboties. Redzam, ka Eiropas Savienības iekšienē ir daudz valstu, kurām ir robežu strīdi, bet kuras tādēļ nav sliktas dalībvalstis un savā starpā var sadarboties, piemēram, Lielbritānija un Spānija. Desmitiem gadu Eiropas Savienības iekšienē Gibraltāra jautājums nav atrisināts. Īrija, uz kuru brauc daudzi latvieši, iestājās Eiropas Savienībā, un tās konstitūcijā bija rakstīts, ka viņai ir pretenzijas pret Ziemeļīriju, kas ir Britānijas sastāvā. Nekas taču nav noticis! Abas valstis labi sadarbojas. Norvēģijai nav jūras robežu ar Krieviju. Mums, Latvijai, nav jūras robežas ar Lietuvu. Vai tas traucē mums labi dzīvot un būt labiem kaimiņiem ar lietuviešiem? Nevajag pārspīlēt Krievijas un Latvijas robežlīguma nozīmi. Pat ja mēs to parakstīsim, ir lietas, kas par baltām no melnām nekļūs.
Latvieši arvien vairāk iespiežas Īrijā. Kā tas ietekmē starpvalstu attiecības?
Īrijas ārlietu ministrs Dermots Aherns ir labs mans draugs. Mēs vairākas reizes kopā esam pārrunājuši Īrijas latviešu jautājumu. Kur ir problēmas? Kur ir pozitīvais un kur – negatīvais? Protams, Lielbritānijā un Īrijā, salīdzinot ar Latviju, dzīves līmenis pagaidām ir augstāks. Par spīti tam, ka Latvijas attīstība ir visstraujākā Eiropas Savienībā, Īrijā cilvēki pagaidām dzīvo labāk. Protams, tas nav valsts spēkos – neļaut Latvijas iedzīvotājiem braukt uz Īriju vai Lielbritāniju, vai citur. Svarīgi ir straujāk veicināt mūsu valsts ekonomisko izaugsmi. Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas gribēs braukt projām no Latvijas, turpmāk, iespējams, tomēr vispirms divreiz nomērīs un tikai tad nogriezīs. Latvijas iedzīvotāji sāks apsvērt par un pret, pirms dosies prom, pametīs ģimenes, bērnus uz ilgāku vai īsāku laiku. Beigu beigās – ja ir daudzmaz apmierinoša darba samaksa un iespēja strādāt uz vietas, tad cilvēki labāk paliek nekā aizbrauc. Laiks vēl paies, kamēr Latvija būs pietiekami bagāta valsts. Mums ir jāpanāk, lai tie cilvēki, kas ir aizbraukuši uz Īriju vai Lielbritāniju, tomēr saglabā saikni ar mūsu valsti. Lai viņi atgriežas atpakaļ vai nu ar labāku izglītību, labāku pieredzi, vai arī lielāku daudzumu naudas, kuru var šeit ieguldīt. Tas ir pozitīvais.
Ar Latvijas vēstniecības Īrijā starpniecību esam palīdzējuši atvērt latviešu skolu Īrijā, īri ir palīdzējuši ar naudu, sponsorējot telpas. Jādomā vēl par bērnudārziem, cita veida sociālo palīdzību. Sadarbojamies ar latviešu organizācijām Īrijā.
Kur ir negatīvais? Baidāmies, ka daļa Latvijas cilvēku varētu apprecēties, iedzīvoties Īrijā un vispār vairs nebraukt atpakaļ. Pašas Īrijas piemērs rāda, ka šajā valstī uzlabojas ekonomiskā situācija. Agrāk Īrija bija emigrācijas zeme. Visi brauca projām. Tomēr ļoti daudzi īri ir atgriezušies dzimtenē. Īri arī saprot latviešus, kas tagad ir peļņā pie viņiem. Viņi saprot, ka šie viesstrādnieki arī grib dzīvot labāk un nopelnīt vairāk. Pozitīvi skatās! Negatīva ir statistika. Īrijā pastāvīgi palielinās Latvijas iedzīvotāju izdarītie noziegumi. Tas ir bēdīgi. Mēs radām sliktu iespaidu par Latvijas iedzīvotājiem. Īrijas ārlietu ministrs man teica: “Ziniet, pie mums vairs nav pieņemts braukt dzērumā.” Diemžēl mūsu tautieši aizbrauc uz Īriju un negrib ievērot likumus, kā arī rūpēties par cilvēkiem. Kā viņi rīkojās te, tāpat viņi rīkojas tur. Tas ir kultūras un izglītības jautājums.
Jūrmalgeita. Kā šis skandāls ir ietekmējis Tautas partijas prestižu? Kāds ir jūsu personiskais viedoklis?
Es netaisos nevienu ne glābt, ne attaisnot. Zinu par Jūrmalgeitas telefonsarunu ierakstu saturu. Sevišķu uzmanību pievērsu tam, cik daudz un kā tas būtu saistāms ar mūsu (Tautas) partiju vai Andri Šķēli. Man neliekuļojot ir jāsaka, ka tās trīs sarunas, kad zvanīts A.Šķēlem, nekādā ziņā neliecina par viņa vainu. Var viņam pārmest, ka vajadzētu lietot cenzētākus vārdus un būt pieklājīgākam, bet neviens mēs negribētu, lai mūsu privātās, intīmās sarunas iztirzātu visa sabiedrība. Ja gribētu, katram no mums varētu atrast kādu melnumiņu aiz naga. Izmeklēšanas procesā A.Šķēle nefigurē pat kā aizdomās turētais.
Tuvojoties vēlēšanām, parasti aktualizējas skandāli. Šiem skandāliem ir konkrēts mērķis – ietekmēt cilvēku viedokli. Domāju, ka Jūrmalgeita un Tautas partija – tie ir diezgan attālināti jēdzieni.
Ar ko ir izskaidrojams, ka 9.Saeimas vēlēšanu kampaņā jau tagad ir tik daudz “melnās reklāmas”?
Lūk, anekdote. Ellē ir vairāki katli. Katrā vārās sava nācija vai tauta. Pie vāciešiem stāv daudz velnu ar dakšām, kā kāds no vārošā katla pabāž ārā galvu, tā viņam grūž to atpakaļ. Pie krieviem notiek tas pats. Bet latvieši savā katlā vārās, un klāt nestāv neviens sargs ar dakšām. Mazie velnēni lielajiem velniem prasa, kāpēc tad šo katlu neviens nesargā! Vecākais velnu pārvaldnieks paskaidro: “Kā kāds latviešu katlā grib izbāzt galvu, tā pārējie aiz kājas rauj atpakaļ.”
Vai pats kandidēsiet 9.Saeimas vēlēšanās?
Būšu Tautas partijas sarakstā. Kāpēc? Es joprojām esmu Vidzemes augstskolas profesors. Pagaidām – atvaļinājumā. Mācu poliotoloģiju. Esmu arī piedalījies Tautas frontē. Vienmēr esmu uzskatījis, ka sēdēt kafejnīcā pie kafijas tases un kūciņas, kritizējot politiķus, ir viegli. Grūtāk ir pašam mēģināt kaut ko darīt. No šā viedokļa labāk ir piedalīties un mēģināt parādīt, ka patiešām vari kaut ko izdarīt. Apzinos, ka, nokļūstot politikā, Latvijā cilvēku automātiski sāk uzlūkot par tādu kā pusnoziedznieku. Būt par politiķi Latvijā nav goda lieta. Katrs var viņu nolamāt, izķengāt un stāstīt, ko grib. Mans mērķis būtu turpināt manu aizsākto darbu. Kamēr esmu Latvijai vajadzīgs, kamēr par mani balsos, tikmēr es būšu politikā. Kad es vairs nebūšu tur vajadzīgs, es iešu atpakaļ uz Vidzemes augstskolu.
Kā jums patīk Gulbenē?
Man ir pozitīvs sentiments, jo pats esmu cēlies no Vidzemes. Man ir radi Valmierā, Ērgļos, arī netālu no Gulbenes. Šī pilsēta attīstās kā reģionālais centrs. Pusdienās biju tuvējā viesu namā – “Vonadziņos”. Jauki.
