Lai gan jau tagad ekonomikā var saskatīt stabilizācijas pazīmes, situācija būtiski varētu uzlaboties tikai tad, kad Latvija pievienosies eirozonai, pārliecināts ekonomists Ojārs Kehris. Tad starptautiskās sabiedrības acīs kļūsim uzticamāki, tas nozīmē arī augstākus kredītreitingus un lielāku finansējuma pieejamību.
– Vai, līdzīgi kā citi ekonomisti Eiropā un Latvijā, jūs saredzat kādas cerīgas pārmaiņas un signālus, ka sliktākie laiki mums jau varētu būt aiz muguras?
– Šī gada otrajā ceturksnī kritums nebija tik straujš, kā daudzi eksperti prognozēja. Mēs turpinām krist, bet krītam lēnāk nekā pirmajā ceturksnī. Tas ir pozitīvi. Vai mēs varam uzskatīt to par ilgtermiņa tendenci? Patlaban tas tomēr vēl ir atkarīgs no (katra cilvēka) optimisma vai pesimisma. Var cerēt, ka tā tas ir. Bet tomēr ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Recesija Rietumeiropā, kā izskatās pēc skaitļiem, varētu būt beigusies, tādējādi vajadzētu pieaugt pieprasījumam ārējos tirgos. Bet ar to vien var nebūt pietiekami, jo viena no galvenajām problēmām ir finansējums. Un Latvijai tas nav kļuvis pieejamāks. Valsts kredītreitingi vēl arvien turpina kristies, un tas tikai apgrūtina pieeju finansējumam. Tā ka zilums debesīs ir redzams, bet tas nemaz nenozīmē, ka vēl nevar nākt lietus mākoņi. Jo tomēr otrais ceturksnis raksturojas ar pavasari, siltāku laiku, vienmēr lētākiem pārtikas produktiem, arī apkurei ir jātērē mazāk. Turpretī rudenī pieaug izdevumi par apkuri, pārtika vairs nav tik lēta, jāsūta bērni skolā utt. Tātad nav cerību, ka iekšējais patēriņš varētu pieaugt – tas tikai turpinās kristies. Bet, lai varētu apmierināt ārējā patēriņa pieaugumu, lai varētu cerēt uz eksportu, jābūt arī valsts atbalstam, kas patlaban ir (tikai) vārdos. Turklāt es īsti neredzu, kādā veidā tie, kam eksporta noiets ir, spēs palielināt ražošanu, jo viņiem pietrūkst apgrozāmo līdzekļu un darba kapitāla.
– Kas jādara, lai starptautiskā sabiedrība mums notic? Kā panākt, lai Latvijas kredītreitings tiktu palielināts?
– Kredītreitings ir tikai termometrs, kas ielikts padusē. Izskatās, ka neviena burvju nūjiņa nestrādās. Burvju nūjiņa būtu, piemēram, paātrināta iestāšanās eirozonā. Tad mēs iegūtu stabilitāti. Jautājums: cik ātri mums noticēs, ka mēs varam iziet uz sabalansētu vai vismaz kontrolējamu budžetu? Tā kā paātrināta pievienošanās eirozonai neizskatās reāla, vienīgais risinājums ir savu tēriņu kontrolēšana. Protams, mums būs budžeta deficīts, bet svarīgi, lai tas vismaz būtu kontrolējams. Jā, cilvēki nodokļos maksā mazāk, samazinās algas, un es baidos, ka budžeta ieņēmumi tikai turpinās kristies.
Bet stabila reitinga iegūšana nav iespējama, kamēr nepievienosimies eirozonai. Es meklētu visas iespējas – gan iekšējas, gan sadarbībā ar tuvākiem kaimiņiem – izdarīt to ātrāk. Ja mēģinu analizēt notiekošo Latvijā no malas, man nekas labs nesanāk. Es ticētu valstij tad, kad tā pievienotos eirozonai. Grūti izdomāt kaut ko citu.
Bet, ja nav iespējama ātra un efektīva ārstēšana, tad jāārstē lēnām un sāpīgi. Jāskatās, kas notiks ārējos tirgos, jāuzlabo savs budžets.
– Kā vērtējat valdības iniciatīvas nodokļu jomā? Vai nodokļu celšanai ir alternatīvas?
– Protams, var atkārtot kā mantru, ka nodokļu palielināšana ekonomikas lejupslīdes apstākļos ir nepareiza un nepieņemama. Tā ir teorija, kas pārbaudīta praksē. Bet mums nav izvēles, kur aizņemties. No vienas puses, nekas labs tāpat nav iespējams. Tāpēc varbūt, ja mums vienalga tā nauda ir vajadzīga un citas iespējas nav, ātrāk jāpiekrīt visam, ko mums iesaka. Mēs patlaban esam bezspēcīgs pacients. Tāpēc jātic ārstam, nevis jāspriež par to, vai šī ārstēšana ir pareiza vai nepareiza. Ja tu sāksi par daudz raustīties, tad var iznākt tikai sliktāk. Tad, kad mūsu veselība stabilizēsies, varēsim paši lemt.
Visi risinājumi ir slikti – gan mājokļu aplikšana ar nodokli, gan iespējamā PVN celšana… Tajā pašā laikā labāk tad jau aplikt patēriņu, nevis ražošanu.
Bet vispār – kāpēc lai citas valstis mums aizdotu naudu, ja mums kaut kādās jomās nodokļu režīms ir labāks? Zemāki nodokļi ir bijuši tā Latvijas lieta, kas ir piesaistījusi ražotājus, ieguldītājus no ārpuses.
– Tad, jūsuprāt, starptautiskie donori ir ieinteresēti padarīt Latviju mazāk konkurētspējīgu?
– Nezinu, vai viņi ieinteresēti, bet tā tas loģiski notiek. Ja es būtu vēlētājs viņu valstīs, es teiktu – kāpēc jūs aizdodat valstīm, kurām ir labāks režīms nekā mums?
– Kurās jomās vēl redzat potenciālu budžeta tēriņu samazināšanai?
– Lai noticētu, ka izdevumu samazināšana notiek ilgtermiņā un nopietni, jāsāk no augšas. Šodien vēl arvien augšējā, vidējā un zemākā līmenī ir cilvēki, kas domā: negaiss ir, kaut kā tas jāpārlaiž, un tad atkal būs labāk. Tādēļ varbūt vēl daudz kur mēģina pārlaist šo negaisu un būtībā šīs strukturālas reformas tiek sabotētas. Jāsamazina arī ministriju skaits – tas bija jāizdara vēl pērnā gada decembrī. Latvija ir ļoti maza valsts, šeit viss ir ļoti labi pārredzams un sasniedzams. Šveice iztiek ar sešām ministrijām. Protams, Šveicē ir arī vietējo varu patstāvība, bet nu tad skatīsimies Somijas modeli. Arī Igaunijā valsts aparāts ir daudz mazāks. Jānosaka tas, bez kā nevar iztikt. Un nevar iztikt bez Iekšlietu, Ārlietu, Finanšu, Aizsardzības ministrijas. Protams, daudzos likumos ministrijām ir iestrādātas dažādas funkcijas, bet, ja apvienotai ministrijai būs jāpilda visas tās pašas funkcijas, tas nestrādās. Diemžēl te jāiet cits ceļš. Jānosaka likvidējamas ministrijas, un visos likumos ir jāparedz izmaiņas atbilstoši jaunai kārtībai. Tas dotu pietiekami daudz līdzekļu, jo mūsu birokrātija 2-3 gados izaugusi pamatīgi.
Ko dara kompānijas šādos apstākļos? Vai nu pārdod savas funkcijas, uztic kaut kādus darbus darīt citiem. Valsts gadījumā tas nozīmē funkciju privatizēšanu. Vai jāpārdod īpašumi.
– Arī valsts uzņēmumi ir jāpārdod?
– Droši vien. Bet arī valsts uzņēmumu cena šobrīd ir zema. Protams, būtu labāk bijis pārdot tad, kad cenas bija augšā. Patlaban visi grib pārdot un maz kas gatavs kaut ko pirkt. Bet, ja uzņēmums prasa valsts palīdzību, tad jāpārdod. ASV bankrotē viena banka pēc otras, un, iespējams, var 2-3 tūkstoši banku bankrotēt.
– Tad, jūsuprāt, “Parex bankas” glābšana bija kļūda?
– Protams. “Parex” gadījumā bija divi iespējamie varianti – nepalīdzēt vai pārņemt uzreiz. Valdība izvēlējās trešo – pārņemt pusi. Pa to laiku, (kamēr valsts nepārņēma visu,) situācija tikai pasliktinājās. Ja banka netiktu glābta, atsevišķiem “Parex” klientiem būtu pietiekami sarežģīti (laiki). Bet mums pietiek banku un to filiāļu. Tie sindicētie kredīti, līdzekļi, ko valstij vajadzēja ieguldīt “Parex bankā”, būs jāmaksā nākamajām paaudzēm. Pārāk godīgi tas nav. Ja ir lēmums pārņemt, tad banka ir jāpārņem momentā.
