Šie Veidenbauma vārdi šodien varētu būt kā mierinājums tiem, kas mēģina cīnīties ar un pret slimībām. Par nebūšanām veselības aprūpē kāds komentētājs varasvīriem jautā: “Kā būtu labāk – vesels, bet bez dzīvesvietas, vai slims, bet ar jumtu virs galvas?” Kā āmurs naglai uz galvas! Un kādu variantu izvēlētos veselības ministrs? Ja visi algās pelnītu tūkstošus, tad šāda jautājuma nebūtu. Pietiktu visam – gan samaksāt komunālos rēķinus, gan pārtikt no veselīgiem produktiem, gan iegādāties visaugstākās raudzes veselības apdrošināšanas polises, kas atver visu speciālistu durvis privātklīnikās, aizmirstot par nupat izgudrotajām “ātrajām un lēnajām rindām” pie speciālistiem valsts poliklīnikās. Diemžēl lielākajai tautas daļai tas ir tikai sapnis vasaras naktī. Gaidot savu kārtu pie valsts apmaksātajiem speciālistiem mēnešiem garajās rindās, esi gandrīz vai garu izlaidis. Kas vainīgs? Neviens! Izrādās, ka mūsu valstī par lielām neizdarībām pa lielam neatbild neviens. Toties tad, kad veikalā kāds nozog kaut vai degvīna pudeli, drukājam gan uz papīra, gan elektroniski, tādējādi paužot sabiedrisko “fui!”. Bet tad, kad ministri pieļauj kļūdu aiz kļūdas, “viss nāk un aiziet tālumā un… sākas viss no gala”. Kā nebijis. “Veselības nozare ir uz sagruvuma robežas” – tā uzskata Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide. Tā domā ne tikai viņa. Bet veselības ministrs turpina barot ar solījumiem!
