Pasaules Diabēta diena kalendārā ierakstīta 14. novembrī, bet Latvijas Diabētu asociācijas sarīkotais pasākums Rīgā divas nedēļas iepriekš ar 1800 apmeklētājiem ļauj šo dienu sagaidīt ar bēdīgu statistiku. Jaunatklāts cukura diabēts esot gandrīz pieciem procentiem, turklāt sešiem cilvēkiem glikozes līmenis asinīs bija izteikti paaugstināts. Holesterīna līmenis pārbaudīts vairāk nekā simtam, no tiem tikai 14 var lepoties ar normu. 21 apmeklētājs sadūšojās uz pilnu lipīdu spektra jeb asins tauku analīzi – visiem konstatētas izmaiņas.
Šķiet, katram, kurš vēl ne reizi to nav darījis, ir iemesls sarīkot sev kādu mazo diabēta dienu un aiziet vismaz līdz aptiekai, kur veikt kādu eksprespārbaudi cukura līmenim asinīs. Reti kurš ēd tik veselīgi, kā visur skandē, skrien rītos un vakaros, turklāt neviens vēl tā īsti strikti nav atbildējis, kāpēc tieši rodas cukura diabēts. Bet neārstēts tas draud ar smagām komplikācijām.
Glukometrs ir viltīgs
“Aptiekās parasti pārbaudēm izmanto glukometru, bet – nolieciet blakus trīs četrus glukometrus, un rādījumi atšķirsies pat par diviem milimoliem,” brīdina endokrinologs Anatolijs Lucenko. Tāpēc iemesls trauksmei būtu tiešām liels cipars, kas pārsniedz normu, pat atrēķinot šo iespējamo kļūdu. Lai apstiprinātu diagnozi, asinis ņem no vēnas, ne pirksta, analīzes veic sertificētā laboratorijā. Prasība veikt analīzes tukšā dūšā nozīmē tukšu dūšu no rīta, nevis pāris stundas dienas vidū, kamēr nav sanācis pusdienot. Ja, šādi divreiz pārbaudot, cukura līmenis tomēr turas virs septiņiem milimoliem, nepieciešams endokrinologa padoms.
Glukometrs esot domāts diabētiķiem paškontrolei mājas apstākļos, bet ne sevis biedēšanai ar iespējamu diagnozi aptiekā.
Kontroles šāviens
Taču pieci procenti ir tādi, kas staigā apkārt, nezinot par savu diabētu, jo ne paši, ne ģimenes ārsts nesaskata iemeslu satraukumam – nopietnās analīzes sertificētā laboratorijā tukšajā dūšā no rīta uzrāda visnotaļ normālu ciparu – 5,5 milimoli.
“Nogurums, arī tirpst kājas, var būt dzimumorgānu iekaisumi, tāda neskaidra simptomātika,” uzskaita A.Lucenko. Tad nepieciešams “kontrolšāviens” – asins analīze dienā, divas stundas pēc kārtīgām pusdienām. Nereti atbilde tad ir pat līdz 11 milimoliem, kas nozīmē nepieciešamību steidzami ārstēties. A. Lucenko stāsta par latento diabētu un dažādiem veidiem, kā endokrinologi iemanījušies to notvert. Piemēram, analīzes pēc tam, kad tukšā dūšā dzerta tīra glikoze un tamlīdzīg.
Uzziņai:
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts cukura (glikozes) daudzums asinīs.
Glikoze ir organisma enerģijas avots – šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai.
Cukura diabēta tipi: aizkuņģa dziedzera šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā – 1. tipa diabēts; organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot – 2. tipa diabēts.
Cukura līmenis asinīs (norma tukšā dūšā): 3,3–5,5 mmol/l.
Kādas mammas stāsts
“Meitai bija izteikts nogurums. Daudz dzēra un svīda vairāk nekā iepriekš, bet es nodomāju – tas tāds vecums, vienpadsmit gadi. Augšanas grūtības, hormoni mostas. Gaidīju, kad pāries,” iesākumu atceras Inga, kuras meita sadzīvo ar diabētu jau divus gadus. Tad dažas reizes no rīta atklājies, ka piečurāta gulta. Nodomājusi – meita emocionāla, varbūt kādi spēcīgāki pārdzīvojumi. Lai izslēgtu aizdomas par nieru infekciju, aizgājušas pie ģimenes ārsta. Urīna analīze liecināja par cukuru, asins analīze to apstiprināja. “Sazvanījām Rīgu, un trīs stundu laikā bija skaidra diagnoze. Otrā tipa diabēts. Patiesībā to uzzināt bija drausmīgi sāpīgi. Tā, ka dvēseli griež kopā – mans veselais bērns!”
Desmit dienas Bērnu un pusaudžu endokrinoloģijas centrā ļāva piemeklēt pareizo insulīna devu, mācīties sarēķināt uzturu maizes vienībās, veikt injekcijas. Gads pagājis, kamēr meita samierinājusies un pieņēmusi izmaiņas, bijuši brīži “Negribu un nespricēšu!”, bet tas esot pāri. Tāpat kā neskaitāmie radu un paziņu ieteikumi mēģināt Tibetas, homeopātijas un vēl nez kādas metodes, tējas un pulverīšus. “Man uzreiz bija skaidrs, ka par bērnu atbild tēvs un māte. Mēs izvēlējāmies dakteri Dzīvīti, Latvijas Bērnu un pusaudžu endokrinoloģijas centra vadītāju, un stingri pie tā turējāmies, nemētājāmies. Esam tikai ieguvēji. Tāpat arī no pirmā brīža teicu: tu neesi slima, vienkārši mainās tavs dzīvesveids.” Kad uznākot pārdomas, ka varbūt nevajadzēja ļaut vecmāmiņām meitu cienāt ar “čupačupiem”, Inga turas pie domas, ka neviens jau īsti nezina, no kurienes rodas diabēts. Dzīve paliek dzīve, tā nav tikai diabēts.
“Diez vai viņa tagad, skolas starpbrīdī, ēd veselīgi un pareizi. Endokrinologs noteikti saķertu galvu. Bet esmu vismaz skaidrojusi galveno – jebkurā gadījumā aprēķini maizes vienības un iespricē insulīnu.”
