Tautas teikās guvis ierosmi, tālajā 1955.gadā Vilis Zvaigznītis radīja savu populārāko tēlniecības darbu „Gosupes velns”, kas laika gaitā kļuvis par tādu kā Lizuma vizītkarti. Vēl vairāk – viņš sacerējis balādi „Teiksma par Gosupes velnu”! Pagājis vairāk nekā pusgadsimts, un nu tiek rosināts velna skulptūru iznīcināt… Tas esot radīts ateisma propagandas ziedulaikos utt.
Manuprāt, piedēvēt skulptūras autoram bezdievību un ateisma propagandu ir pilnīgi nevietā. Gluži otrādi – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, vienā no padomju laika vistumšākajiem periodiem, kad viss tautiskais tika apzināti noliegts, pēc tautas folkloras motīviem radītais tēls nesa pavisam citu idejisko slodzi: tas kaut slēptā veidā palīdzēja stiprināt un saglabāt latvisko dzīvesziņu.
Pēc “Gosupes velna” Zvaigznītis radīja vēl daudz citu velnu, velniņu un raganu – vienu par otru izteiksmīgāku. Nevienā no tiem nebija un nav nekā sātaniska, alegoriskā veidā šie tēli pauž tīri cilvēciskas īpašības. Šķelmīgi, naivi, jā – dažkārt pat labestīgi ir viņa velniņi. Bet ļauni – nekad! Arī Gosupes velns nebūt nebija barona un vagara sabiedrotais.
Jāpiebilst, ka padomju varai Zvaigznīša rosīšanās nemaz tik patīkama nelikās. Vairākus gadus viņš pūlējās grāmatiņas veidā izdot teiksmu par Gosupes velnu, bagātīgi ilustrētu ar mākslinieka Varaidota Galviņa akvareļiem, taču vienmēr saņēma atteikumu. Darbu par labu atzina arī Saulcerīte Viese un 1977.gadā to atkārtoti nogādāja uz izdevniecību, bet saņēma kategorisku noraidījumu, jo tur – ak, šausmas! – esot par dzeršanu un smēķēšanu! Vēstulē autoram Saulcerīte skumji ironiski secina: “Tad jau laikam visas tās smēķēšanas un dzeršanas nelaimes nāk no tā, ka vecos laikos bērniem stāstītas tādas neaudzinošas teikas!”
Ar Vili Zvaigznīti biju pazīstams ilgus gadus. Katra tikšanās ar šo daudziem talantiem apveltīto cilvēku bija rosinoša, sirdi un prātu pacilājoša. Ir liels prieks, ka viņa radītās skulptūras veido mūsu kultūrvidi daudzveidīgāku un interesantāku. Cilvēki priecājas par „Gosupes velnu” (nav dzirdēts, ka kādam tas būtu izraisījis nelabas tieksmes), par „Veco līdumnieku” pie Gaujas tilta Gulbenes – Smiltenes ceļa malā.
Esmu lasījis Zvaigznīša atstātās dienu piezīmes. Tur atklājas, ka savā sirdī viņš bija dziļi dievticīgs. Tiesa, viņš negāja baznīcā, bet bieži vien paņēma rokās mātes lūgšanu grāmatu, dažkārt pēc nobeigta darba nometās ceļos, lai teiktu pateicības vārdus Dievam. Lūk, kāds ieraksts 1982.gada 2.februārī:
“Sēstos pie dzejoļa rakstīšanas. Brīnišķīgs Dieva palīgs – nobeidzu dzejoļa rakstīšanu! Skan! Skan! Nometos ceļos pie rakstāmgalda, saku paldies Mūžīgajam Dāvātājam, sirds dziļas neizsakāmas pateicības pilna.”
Un tagad viņa darbs tiek pasludināts par Dievam netīkamu un nodots svētai inkvizīcijai!? Ak kungs, cik smagi to pārdzīvotu jūtīgā dzejnieka un mākslinieka dvēsele! Neticu, ka šī akcija vairos baznīcēnu skaitu Velēnas baznīcā. Pārlieka svētulība drīzāk gan panāks pretējo efektu. Baznīca ir skaista un labi saskatāma jau no tālienes bez jelkādām norādēm, “Gosupes velns” nestāv tai ceļā.
