Galgauskas pašvaldības vadītājs Staņislavs Gžibovskis pagastu ved rādīt otro gadu. Apskate sākas ar paša saimniecības apskati.
Galgauskas pašvaldības vadītājs Staņislavs Gžibovskis pagastu ved rādīt otro gadu. Apskate sākas ar paša saimniecības apskati.
“Kas jauns?” viņš jautā, kad stāvam “Lāču” mājas pagalmā, kur pa zālāju lepni un nesteidzīgi pastaigājas pīles, zosis un prāvs pulciņš pērļu vistu. Ja ir jautājums, jābūt arī atbildei, tāpēc lūdzam atļauju apstaigāt māju, lai saskatītu jauno.
Secinājums viens: ja cilvēkam daudz darba, viņš spēj arī daudz paveikt. Perfekti sakopts dārzs, bet saimnieciskajā sektorā – cita pie citas rindojas mūsdienīga un jaudīga tehnika. Nav noliedzams, ka Staņislavs rajonā šobrīd ir vienīgais zemnieks, kas strādā tik vērienīgi.
Galgauska ir neliels pagasts, tāpēc lauksaimnieks, kas veiksmīgi tiek galā ar gandrīz visu lauksaimniecībā izmantojamo zemi un pēc tās dodas raudzīt uz kaimiņpagastiem, ir zelta vērts.
Braucam pa putekļos grimstošajiem lauku ceļiem un vērojam, kā to abās pusēs plešas Staņislava iekoptie labības un sēklas zālāju lauki, kā pamazām izbalē dzeltenās rapša jūras. Šķiet, ka visapkārt izklātas dažādos zaļuma toņos mērcētas seģenes.
“Vērienīgs zemnieks” un “pašvaldības vadītājs” – būtībā divi dažādi jēdzieni, vai pietiek laika abiem? Laikam pietiek.
Vajadzīga jauna novietne
Viens no putekļainajiem ceļiem mūs ieved zemnieku saimniecībā “Malieši”, kur saimnieko Ilze Putna ar dēlu, kas, mātes darbošanos redzēdams, atteicies no darba Rīgā un atgriezies dzimtajās mājās. Pirmo gadu “Malieši” strādā kā bioloģiskā saimniecība. Pāris dienu pirms mūsu viesošanās saimniecībā, te strādājusi valsts komisija, lai pārliecinātos, ka bioloģiskās saimniecības sertifikāts ir pelnīts.
Kopumā Ilze aprūpē 45 liellopus, 25 ir slaucamās govis, bet saimniecības nākotne saistās ar gaļas lopu audzēšanu, tāpēc iecerēts būvēt novietni 150 liellopiem. Saimniece stāsta, ka šim mērķim jau esot iegādājusies nevienam nevajadzīgas dzelzsbetona konstrukcijas. Lopus turēšot nepiesietus.
“Jaunās mītnes projekta īstenojumam būs nepieciešami 70 000 latu. Daudz, bet, ja gribi saimniekot, jāiet līdzi laika prasībām,” prāto saimniece, stāvēdama zem varenas liepas zariem, kas viņai dod ne tikai paēnu, bet arī spēku izturēt brīžus, kad rokas tikai ar pūlēm iespējams pacelt uz augšu, jo šķiet, ka saimniekošanai nav jēgas. Tomēr šie brīži ir pārvarami, jo Ilzi vada latviešu zemnieces apzinība, ka 160 lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāriem ir jābūt sakoptiem. Pirmo gadu saimniecība atteikusies no graudaugu audzēšanas, un pirmo gadu 40 hektāru platībā pārsēti zālāji. Tas turpmāk tikšot darīts katru gadu.
Apmainās ar dzīvesvietām
“Jāņasēta” – tādu nosaukumu jaunajai mājvietai devuši Veneta un Pēteris Krevici, kas no Stradu pagasta Stāķiem pārcēlušies uz dzīvi Galgauskas pagastā. Uzzinām, ka mājas iepriekšējie saimnieki savukārt izvēlējušies dzīvi pilsētā. Šodien tā ir samērā bieži vērota parādība, ka pilsētnieki pārceļas uz laukiem, un otrādi.
Pēteris stāsta, ka “Jāņasētā” saimniekojot tikai gadu, tāpēc te vēl daudz kas pārveidojams, papildināms un labiekārtojams. Viena no pirmajām celtnēm, kas tapusi skaistajā vietā Tirzas upes krastā, ir pirts. Pagalmā kā karstās saules staru apreibināts zied baltais āboliņš. Meža ieloks, vēja dziesma tuvējo koku galotnēs un klusums, ko pārtrauc kāda putna dziesma.
Veneta sevi dēvē par kalponi. Sākumā nesaprotam, kāpēc tā, ja mājvietu viņa kopj un veido plecu pie pleca ar dzīvesbiedru.
“Redziet, dzīvē ir tā iekārtots, ka nevis daba kalpo cilvēkam, bet cilvēkskalpo dabai, tāpēc es te esmu kalpone un ar to ļoti lepojos,” saka Veneta. Sacītais neapšaubāmi pierāda, ka dzīvi pilsētā viņa diezin vai atkal izvēlēsies.
Viss vēl tikai top
No “Jāņasētas” ceļš ved uz Galgauskas pagasta mazo kapsētu, kur pie bijušās pašvaldības vadītājas Irēnas Biezās kapa pieminekļa noliekam ziedu pušķi. Brīdis klusumam un pārdomām par cilvēka dzīves pavediena trauslumu.
Pie SIA “Galgauskas HES” apjūsmojam dabas ainavu, lai pēc tam vērtu jaunā sabiedriskā centra “Lāčsalas” durvis. Jokojam, ka Galgauskā viss saistās ar lāčiem. Ēkas, kur savulaik atradās kolhoza ēdnīca un veikals, plašajā zālē jau izskanējušas līgodziesmas un dejās izlocītas tuvu un tālu ļaužu kājas.
Pašvaldības vadītājs stāsta, ka te ierīkošot arī nelielu kafejnīcu un organizēšot balles līdz brīdim, kad pilnībā būs atjaunots nodegušais Galgauskas kultūras nams, kam jau ir uzlikts jumts, tiek mainīti logi, kurus gatavo Česlavs Iļjučonoks.
Pagasta centrā pa vidu citām individuālajām mājās atrodas sēta, kas lepojas ar skaisti veidotu mājas vārdu “Lāčplēši”. Kopā ar mazajiem saimniekiem mūs sagaidīt nāk saimnieki Aiga un Intars Vaguļi, kas šo māju iegādājušies pirms septiņiem gadiem.
Saimnieks stāsta, ka viss pamazām vēl topot, jo ieceru esot vairāk nekā iespēju. Aiga piebilst, ka vīrs droši vien viņu labāk gribētu skatīt valsts darbā, jo tad viņa mazāk būtu mājās un nekaldinātu apjomīgas idejas par plašu verandas izbūvi, saimniecības ēkas pārvietošanu un citu. Aiga un Intars pamazām veido arī jaunu ābeļdārzu.
“Nekas nav par grūtu, jo mums ar Aigu ir kam strādāt, – tie ir mūsu bērni,” atvadoties saka Intars.
Patīkami, ka arvien vairāk laukos ir jaunas ģimenes, kas par skaisto sev apkārt negādā tāpēc, lai citi to novērtētu, bet tāpēc, ka paši vēlas dzīvot sakoptā vidē.
Būs brīvdabas estrāde
Tā sarunā sola pašvaldības vadītājs, kurš šim objektam vietu jau esot nolūkojis. Pagastā tiek izstrādāts arī apjomīgs projekts “Ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas rekonstrukcija”. To realizējot, izmantos Eiropas Savienības strukturālo fondu naudu, lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti un apgādi, kā arī pilnībā rekonstruētu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Paredzēta arī apkures sistēmas modernizācija pagastā.
Lai gan pagastā sadzīves atkritumus vāc uzņēmums “Alba”, tomēr te atrodas divas izgāztuves. S.Gžibovskis sola, ka nākamajā gadā no tām atteiksies, jo pagasta ļaudīm jāiemācās dzīvot civilizēti.
Kā vienmēr, pagastā aktīvi strādā bibliotēka, jūnijā izdots pirmais pagasta avīzes “Galgauskas Ziņas” numurs, ir izstrādāts pirmais tūrisma maršruts, regulāri par kultūras notikumiem pagastā informē fotoavīze, papildinās novadpētniecības krājumi, rosās sociālā darba veicēji. Viss liecina, ka pagasts dzīvo.
Druvienas pagasts
Kluss, mierīgs un saulains pusdienlaika tveicē ir Druvienas pagasts. Tikai pa retam pamanāms kāds velosipēdists vai nesteidzīgs gājējs. Trīs vīri autobusu pieturvietas nojumē spriež par politiku un to, cik grūta kļuvusi dzīve.
Pašvaldības vadītājs Juris Graumanis gides pienākumus uzticējis vietniecei Larisai Zvirgzdiņai, kas ikdienā veic feldšeres pienākumus. Vispirms, vērtēšanas nolikuma punktiem sekodami, runājam par projektiem, skaitām mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus, uzzinām, ka septembrī apmeklētājiem durvis vērs “Lejas aptiekas” filiāle, ko druvēnieši gaida ar nepacietību, apzinām, kādus sociālos pabalstus iespējams saņemt, lai tad dotos raudzīt ražošanas uzņēmumus, muzejus un pagasta skaistākās sētas.
Iztiek bez aizdevumiem
Druvienas darbaspējīgie ļaudis strādāt dodas ārpus pagasta, jo uz vietas ir maz ražošanas uzņēmumu. Arī tie paši kuļas kā var, mēģinot iztikt bez kredīta bankā. Tāda ir SIA “IMU” kokmateriālu zāģētava, kur saimnieko Imants Reimandovs.
Viņš nenoliedz, ka bizness nav viegls, tomēr iespējams pašam veidot savu dzīvi tā, kā vēlies. Uzņēmums strādā jau desmit gadus, pagaidām iztiekot bez kredīta. Šajā laikā izdevies vairākkārt palielināt ražošanas apjomu. Arī šogad izdevies papildināt materiāli tehnisko bāzi, tiek plānota arī šķeldas ražošana no koka atkritumiem.
I.Reimandovs stāsta, ka uzņēmums nodrošina sešas darba vietas Druvienā un tikpat arī Tirzas pagastā, kur izveidota tā filiāle. Mežu, platību, kur iepirkt kokus, pagaidām vēl pietiekot. “Debesmannas jau nav nekur, bet latvietis vienmēr ir bijis sīksts,” apņēmīgi saka vietējais uzņēmējs.
Spītīgi apņēmīga ir arī zemnieku saimniecības “Saulaiņi” saimniece Ausma Krešova, kas kopā ar dēliem Jāni un Ivaru apsaimnieko 204 hektārus zemes, slauc 23 govis un tiek galā ar vēl 30 dažāda vecuma liellopiem. Pie mājas ieejas durvīm virs košos ziedos grimstošām petūnijām piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu “Projekts īstenots ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu”. Izrādās, ka tāda esot prasība.
Ausma stāsta, ka šogad darba ikdienas atvieglojumam iegādājusies rulonu presi un pļaujmašīnu, par Eiropas fondu naudu tikusi pie sējmašīnas, mēslu ārdītāja un “Keis” firmas traktora.
“Viss ir labi. Saimniekot var, ja vien krietni tiktu samazināts dažādu atskaišu un citu grāmatvedības dokumentu apjoms,” vēlas A.Krešova.
Ciemos gaidīs Poruku dzimtu
Kas gan Druviena būtu bez vecās skolas – muzeja, ko vada īsta muzeja patriote Ligita Zvaigznekalne – romantiska, ar māksliniecisku dvēseli apveltīta sieviete. Ar basām kājām, salmu platmali galvā, puķotos brunčos viņa stāv muzeja pagalmā un stāsta par savu karaļvalsti, kam pieder Ligitas prāts, sirds un domas.
Muzejs likumā noteiktajā kārtībā ir akreditēts uz pieciem gadiem. Pēdējā laikā aktīvi tiek papildināts muzeja krājums ar jauniem priekšmetiem, dokumentiem, atklātnēm, fotogrāfijām, grāmatām un periodiskiem izdevumiem. Tā īpašumā ir nonācis rakstnieka Jāņa Poruka māsas Annas tautas tērps, kurā viņa piedalījās Latviešu dziesmu svētkos 1888.gadā.
Muzeja vadītāja steidz stāstīt, bet mēs ieelpojam senatni, kas strāvo no eksponātiem, saprotot, ka bez tās nav šodienas un nebūs nākotnes. Pirms došanās projām lasām dzejas rindas, ko izceļ baltie burti uz melnās tāfeles.
“Katram gadalaikam izvēlos tam piemērotas vārsmas, jo uzskatu, ka dzejai pie muzeja jābūt dzīvai, tai jāuzrunā ikviens, kas ienāk vai iziet pa muzeja durvīm,” atvadoties saka Ligita un aicina atbraukt jau pavisam drīz – 20.augustā, kad te notiks Poruku dzimtas salidojums.
Dēvē par savu atpūtas pili
Pirmo reizi braucam raudzīt Oļega Šabalova lauku sētu “Prēdeļi”. Šobrīd ēku remontē, ir iekārtota apkārtne, kurā jau paveiktais raksturojams ar vārdiem: “Te jau ir un būs vēl skaistāk!”. Saimniekam ir dažādas idejas par sētas tālāko attīstību, kuras viņš nepopularizē, kamēr nav uzsākta to īstenošana.
O.Šibalova vaļasprieks ir puķu un skujeņu audzēšana, kā arī sētas kopējās ainavas veidošana. Saimnieks dzīvo un strādā Cēsīs, bet no vecākiem mantotā īpašuma pieskatīšanu viņš uzticējis pārvaldniecei druvēnietei Ingrīdai Šteinbergai.
Druvienā ciemojamies arī pie Veltas un Gunta Dūrīšiem, kas savā saimniecībā nodarbojas ar biškopību, iegūstot medu tālākai realizēšanai. Saimnieks, kam sirdslieta vienmēr ir bijusi dīķu veidošana, arī savā īpašumā izveidojis apjomīgu ūdenskrātuvi, tajā regulāri papildinot zivju krājumus. Makšķerēšanas prieki gan pagaidām tiek tikai radiniekiem un draugiem.
Dzīvojamā māja Dūrīšu ģimenei atrodas Druvienas centrā, bet Guntis savulaik iegādājies īpašumu tālu no centra, kur pats savām rokām uzcēlis atpūtas māju un saimniecības ēku, kas kalpojot septiņām saimnieka vajadzībām.
“Te ir mana pils. Man, tādam vecam vīram, tas ir daudz. Cilvēks, kam ir tāds vecums, kā man, nedrīkst nolaisties. Ir jādarbojas. Šo vietu sāku iekārtot pirms četriem gadiem un esmu paspējis te nolīgot trīs Jāņus. Vasarā katru dienu esmu pie dabas, tāpēc ziemas mēneši šķiet ārkārtīgi gari,” stāsta vecais vīrs, kas ārēji līdzinās rosīgam un labsirdīgam Karlsonam.
Saimnieks neilgajā tikšanās brīdī steidz stāstīt par 27 bišu saimēm un to, cik kāri medus baudītāji ir radinieki un paziņas, par to, ka dīķī starp ūdensrozēm dzīvo visas Latvijas saldūdeņos sastopamās zivis, par bišu spietu ķeršanu un medībās iešanu.
“Reizēm domāju, ka vajadzētu nodoties tikai makšķerēšanai, atsakoties no medībām, bet pagaidām jau vēl neesmu neko nopūdelējis,” smejas G.Dūrītis.
Viņš, būdams uzticīgs druvēnietis, bilst, ka kolhozam vajadzējis beigt pastāvēt pāris gadu vēlāk nekā tas noticis, tad Druvienā viņa ierīkoto dīķu skaits būtu vēl lielāks. Iespējams, būtu tapusi arī vēl kāda jauna celtne. G.Dūrītis vienmēr, kad dodas garām pagasta un kultūras nama ēkai, klusībā ar speciālista skatienu novērtē, cik labi tā savulaik uzbūvēta, jo pats vadījis celtniecības darbus. Sirmais vīrs nenoliedz, ka kļūst mazliet skumji, redzot, kā pieklususi agrākā rosība ap to, tomēr viņš ir pārliecināts, ka Druviena, lai arī mazs pagasts, spēj pastāvēt pati par sevi. Tiem, kam sveši kolhoza gadi un tajos valdošā kārtība, G.Dūrītis ir gatavs atlicināt laiku, kura, tiesa, pensionāram allaž esot par maz, lai pastāstītu, kādas metodes pielietotas, lai sarūpētu celtniecības materiālus par krietni mazākām cenām, kā labākos strādniekus sarunāt un tamlīdzīgi.
Sava pagasta patriotes
Druviena starp pārējiem pagastiem izceļas ar latviskumu. Ka tas ir tā, apliecina sieviešu kluba “Pavards” enerģiskās un mūžam jaunās dalībnieces, kuras kopā pulcē Lita Zalpētere. Viņas un dzīvesbiedra Pētera individuālā sēta “Egles” allaž ir pilna rosības. Vērtēšanas komisiju gaidot, “Eglēs” sapulcējušās visas “Pavarda” sievas, dziedot dziesmu par to, ka te ir Druviena un te ir dzimtene.
“Mēs visas esam trakas sievas, jo gribam atdzīvināt Druvienu un tās “Silmačus”, jo pasaulē nav skaistākas vietas par šo pagastu. Mums nav iespējams paveikt visu uzreiz, tāpēc speram soli pa solim. Ar puķu dobi pie autobusu pieturas, ar sakoptām sētām un citu,” saka L.Zalpētere.
Viņas domubiedrenes ir gatavas ķerties pat pie vecās estrādes nojaukšanas, kas atrodas pagasta centrā, lai tās vietā celtu jaunu, jo druvēniešiem patīk svētkos sanākt visiem kopā. Cita aiz citas kluba dalībnieces atceras, kā sarīkojušas makšķerēšanas sacensības pagasta sievām, bet nākotnē priecātos, ja Druvienā izdotos noorganizēt pļaušanas sacensības, jo pagastā dzīvojot viena no Latvijā labākajām pļāvējām.
Ar apbrīnu klausāmies enerģiskajās sievās, veidojot pārliecību,- jo tālāk pagasts atrodas no rajona centra, jo tā ļaudis ir aktīvāki, domājot, kā pašiem radīt svētkus.
