Kad skolas gados tikām apmeklējuši muzejus, man stāstījums par tur redzamo ekspozīciju šķita garlaicīgs un apnicīgs. Tolaik brīnījos, kā muzeja darbinieki ar tādu aizrautību var skaitīt gadskaitļus un sajūsmināties par izbalējušām fotogrāfijām. Raudzījos pulkstenī ar vienu domu: kaut ātrāk viss beigtos. Ir jāpaiet gadiem, lai novērtētu muzejnieku darbu, jo šie cilvēki, manuprāt, ir mūsu pagātnes notikumu glabātāji un godā turētāji. Kārtējo reizi par to aizdomājos, piedaloties ekspozīcijas atklāšanā brāļiem Kokariem. Atcerējos radinieku, kuri Blomes mazajā skoliņā mācījās kopā ar brāļiem, stāstus par kopīgo muzicēšanu. Pārmetu sev, ka šos stāstus netiku pierakstījusi, tāpēc apbrīnoju cilvēku uzņēmību un ieguldīto darbu šīs ekspozīcijas tapšanā. Izjūtu cieņu arī pret Druvienas vecās skolas- muzeja vadītāju Ligitu Zvaigznekalni, kura spējusi apkopot druvēniešu atmiņas un vēstures liecības, kura spēj sajūsmināties par Knipskas pļaviņu un norasojušiem āboliem dārzā, bet par katru muzeja eksponātu stāsta ar sirdi, nevis sausiem vārdiem. Apbrīnoju „Silmaču” muzeja vadītāju Sandru Āri, kura tur svētas „Skroderdienas Silmačos”. Pie mazajiem muzejiem divstāvu autobusi garās rindās kā pie Rundāles pils nestāv, tomēr tie, kas atbrauc apskatīt ekspozīcijas, projām aizbrauc bagātinājušies ne tikai no redzētā un dzirdētā, bet arī no cilvēku attieksmes pret vēstures svētumiem. Mazie lauku muzeji, piemiņas istabas, novadpētniecības materiāliem pārpildītie plaukti, manuprāt, spēj pateikt daudz vairāk nekā lepnās barona pils zāles. ◆
